Kas esmu es? Kas esi Tu?
Mīļie draugi, lasījumā no Pāvila 1. vēstules Korintiešiem no 3.
nodaļas mēs dzirdējām apustuļa Pāvila pārdomas: kas tad mēs patiesībā esam? Kas
es, Pāvils, patiesībā esmu? Vai kas ir Apolls?
Ceļot Dieva draudzi, Dieva valstību – ko dara cilvēki un ko dara pats Dievs? Vai
attiecības ir pus‘ uz pusi? Vai 60 pret 40? Vai pat 100 pret 0? Vai kā to var
aprakstīt? Kad runājam par draudzes augšanu, par Baznīcas attīstību: kas šajos
procesos dara ko un kas ir izšķirošais?
Ieklausīsimies šodienas tekstā no Mateja ev. 16. nodaļas
no13. Līdz 23. pantam:
Nonācis Filipa Cēzarejas robežās, Jēzus jautāja saviem
mācekļiem: „Par ko ļaudis uzskata Cilvēka Dēlu?” Viņi
atbildēja: „Vieni par Jāni Kristītāju, otri par Eliju, vēl citi – par
Jeremiju vai kādu no praviešiem.” Viņš tiem jautāja: „Bet ko jūs sakāt –
kas es esmu?” Sīmanis Pēteris viņam atbildēja:
„Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.” Jēzus viņam atbildēja: „Laimīgs tu
esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis to tev neatklāja, bet mans debesu
Tēvs. Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šīs klints es celšu savu Baznīcu, un
elles vārti to neuzveiks. Es tev došu Debesu valstības atslēgas. Tas, ko tu
siesi virs zemes, būs siets arī debesīs, un tas, ko tu atraisīsi virs zemes,
būs atraisīts arī debesīs.” Tad viņš saviem mācekļiem pavēlēja, lai tie
nevienam nesaka, ka viņš ir Kristus. No tā laika Jēzus iesāka saviem
mācekļiem rādīt, ka Viņam vajagot noiet uz Jeruzālemi un daudz ciest no
vecajiem un augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un tikt nokautam, un
trešā dienā augšāmcelties.
Un Pēteris ņēma viņu savrup un iesāka viņu brīdināt,
sacīdams: „Lai Dievs pasargā, Kungs, ka tev tas
nenotiek!” Bet viņš pagriezies sacīja uz Pēteri: „Atkāpies
no manis, sātan, tu man esi par apgrēcību. Jo tu nedomā, kas Dievam,
bet kas cilvēkam patīk.”
Jēzus un Pēteris! Jēzus un mēs! Aplūkosim vairākus punktus, kurus šai
tekstā atrodam…
Kas esmu es? Kas esi Tu?
Mīļie draugi, lasījumā no Pāvila 1. vēstules Korintiešiem no 3.
nodaļas mēs dzirdējām apustuļa Pāvila pārdomas: kas tad mēs patiesībā esam? Kas
es, Pāvils, patiesībā esmu? Vai kas ir Apolls?
Ceļot Dieva draudzi, Dieva valstību – ko dara cilvēki un ko dara pats Dievs? Vai
attiecības ir pus‘ uz pusi? Vai 60 pret 40? Vai pat 100 pret 0? Vai kā to var
aprakstīt? Kad runājam par draudzes augšanu, par Baznīcas attīstību: kas šajos
procesos dara ko un kas ir izšķirošais?
Ieklausīsimies šodienas tekstā no Mateja ev. 16. nodaļas no13. Līdz 23. pantam:
Nonācis Filipa Cēzarejas robežās, Jēzus jautāja saviem
mācekļiem: „Par ko ļaudis uzskata Cilvēka Dēlu?” Viņi
atbildēja: „Vieni par Jāni Kristītāju, otri par Eliju, vēl citi – par
Jeremiju vai kādu no praviešiem.” Viņš tiem jautāja: „Bet ko jūs sakāt –
kas es esmu?” Sīmanis Pēteris viņam atbildēja:
„Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.” Jēzus viņam atbildēja: „Laimīgs tu
esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis to tev neatklāja, bet mans debesu
Tēvs. Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šīs klints es celšu savu Baznīcu, un
elles vārti to neuzveiks. Es tev došu Debesu valstības atslēgas. Tas, ko tu
siesi virs zemes, būs siets arī debesīs, un tas, ko tu atraisīsi virs zemes,
būs atraisīts arī debesīs.” Tad viņš saviem mācekļiem pavēlēja, lai tie
nevienam nesaka, ka viņš ir Kristus. No tā laika Jēzus iesāka saviem
mācekļiem rādīt, ka Viņam vajagot noiet uz Jeruzālemi un daudz ciest no
vecajiem un augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un tikt nokautam, un
trešā dienā augšāmcelties.
Un Pēteris ņēma viņu savrup un iesāka viņu brīdināt,
sacīdams: „Lai Dievs pasargā, Kungs, ka tev tas
nenotiek!” Bet viņš pagriezies sacīja uz Pēteri: „Atkāpies
no manis, sātan, tu man esi par apgrēcību. Jo tu nedomā, kas Dievam,
bet kas cilvēkam patīk.”
Jēzus un Pēteris! Jēzus un mēs! Aplūkosim vairākus punktus, kurus šai tekstā atrodam…