LELBĀL archibīskapa Elmāra Ernsta Rozīša Lieldienu vēstījums LELBĀL draudzēm

 "Šī ir tā diena, ko tas Kungs devis!" (Ps. 118:24a)

Dziedājuši šos vārdus reiz Jēzus ar saviem mācekļiem cēlās no pashas mielasta, kur viņš bija iestādījis dievgaldu, un devās uz eļļas kalnu Jeruzālemē. Pēc mūsu kārtības šis "Hallēl" dziedājuma noslēguma psalms un tieši šie vārdi ir paredzēti Kristus Augšāmcelšanās svētkiem - Pirmām Lieldienām. Šī ir tā diena, ko tas Kungs devis!

Toreiz šie vārdi vispirms atgādināja Dieva doto atpestīšanu no Ēģiptes verdzības, Viņa glābšanu un vadību. Ar Kristus Augšāmcelšanos šie vārdi iekļauj arī uzvaru pār grēku un nāvi. Patiesi, nekas nevar šķirt no Dieva dzīvdarošās mīlestības.

Lasot 118. psalmu mēs varam atskārst, ka viss šis psalms jau ir ceļā uz šo atziņu. Uz atziņu, ka Dieva tuvums ir stiprāks par visiem ienaidniekiem un nāvi. Un uz atziņu, ka tā nav sena teika vien, bet ka tā ir brīnuma dāvana ikkatra mūsu dzīvei.

Dieva tuvums katru mūsu dienu var darīt par Viņa dienu. Par dienu, kurai pieder augšāmcelšanās. Par dienu, kas ir mūžīgās dzīvības diena. Mēs ātri vien pierodam pie visa labā, pie ērtības un labklājības, pie visvisādiem nodrošinājumiem, pie veselības un dzīvības. Bieži tikai tad, kad to mums noņem, mēs iztrūkstamies un sākam iebilst pret šādu pārestību, atsavinot mums mūsu īpašumu. Arī pie Augšāmcelšanās vēsts un mūžīgās dzīvības cerības mēs daudzkārt esam pieraduši. Ir jauki un var kļūt ērti, ar to dzīvot.

Tikai tad, kad iestājas dzīves apdraudējumi un šaubas, mēs iztrūkstamies un sākam izjust, ko mums draud atņemt. Varbūt mēs aptveram, cik maz mēs šo bagātību esam izmantojuši.

Ļausim tādēļ šim vārdam mūs uzrunāt tieši, ikkatrs, brīdī, kad to lasām: Šī ir tā diena, ko tas Kungs devis. Vienreizēja diena, un visā vienreizībā Dieva dāvana un daļa no Viņa mūžības. Tad tā var būt Augšāmcelšanas diena arī mums. Diena, kad no jauna pieceļamies dzīvei, tā īsti. Un tādēļ diena, uz kuru patiesi attiecas arī panta turpinājums: "priecāsimies un līksmosimies šinī dienā!"