Svētajam Garam gan daudz vārdu!

Svētais Gars — tas ir kā vējš, kā uguns liesmas, kā ūdens straumes. Vasarsvētkos vai Svētā Gara svētkos, ir draudzes, kurās tiek cepts liels, varens kliņģeris! Kādreiz to rotā ar svecēm, varbūt pat ar 2,000 svecītēm! Kas tas būtu par varenu skatu! Tomēr, vēl spēcīgāk Svētais Gars darbojas, aizdedzinot ne dzimšanas dienas sveces, bet mūsu sirdis! Kā mīlam dziedāt: “Liesmas, Svētā Gara liesmas Zemes bērnu sirdīs met.” (137. dz.)
Un tādas degošas sirds liesmas Svētais Gars neizpūš, kaut tas ir kā vējš! Kā Pestītājs Jēzus mācīja sarunā ar Nikodēmu: “Vējš pūš, kur grib, un tu dzirdi tā skaņu, bet tu nezini, no kurienes tas nāk un kurp iet. Tā ir ar katru, kas piedzimis no Gara.” (Jņ 3:8). Nikodēma jautājums: “Kā tas var notikt”, novirzīja sarunu uz to, kā var piedzimt no jauna? Bet kā būtu, ja mēs padomātu, ko nozīmē būt cilvēkam, ko vada Svētais Gars? Vai arī tam kādreiz nav lemts zināt, no kurienes ieplūst dvēselē Gara spēks, vai uz kurieni tas vada?
 
(visu arhibīskapes Laumas Zušēvicas rakstu lasiet šeit)

“Un es redzēju it kā stikla jūru, sajauktu ar uguni…”    (Atkl 15:2)

Jānis savā vīzijā redzēja, kā pie it kā stikla jūŗas stāvēja tie, kuŗi bija uzvarējuši un slavēja Dievu. Iedomājamies, ka stikla jūra bija miera svētīta. Tajā nebija vētru vai viļņu, tomēr tā bija sajaukta ar uguni. Skotu teologs Scroggle tekstā saredzēja divus tēlus: miera un enerģijas! Viņš secināja, ka abiem jābūt līdzsvarotiem mūsu kristīgās dzīvēs, jo miers bez enerģijas ir stagnācija vai inerce, nogurums, pat vienaldzība. Enerģija bez miera var atgādināt paniku, vai bez mērķa skriešanu, iešanu — haotisku darbību bez mērķa. Vajadzīgs līdzsvarojums.

(Visu arhibīskapes Laumas Zušēvicas rakstu lasiet šeit)