Dievam visur viss ir iespējams!

Tikpat maz tu pazīsti Dieva rīcību, kā Viņš visas lietas veic. (Māc 11:5b)

Kad, rakstot šīs rindas, pārskatu mūsu Baznīcas Vācijā dzīvi, tad jau pusgadu esam nodzīvojuši ar 2009. gada lozungu: “Kas cilvēkiem nav iespējams, tas iespējams Dievam.” (Lk 18:27) Paļāvībā esam mēģinājuši darīt un īstenot to, kas mums pa spēkam, apzinādamies, ka visu, kas būtu darāms, vieni nespēsim!

Atskatoties kļūst bēdīgs prāts, jo 2008. gada decembrī pēc ilgas slimošanas mūžībā aizgāja prāvests emeritus Gunārs A. Abakuks. Pēdējos gados slimība viņu lielākoties piesaistīja pie mājas, bet par spīti kustību ierobežojumiem un slimībai viņa griba kalpot nemazinājās, drīzāk pieauga.

Otrs bēdīgais zaudējums mūs pārsteidza neilgi pirms XVI Sinodes, jo Augsburgā 2009. gada 27. aprīlī tika aizsaukta mūžībā mūsu Diakoniskās apvienības biedre Ilze Skuja.

Lai abi aizgājēji atdusas Dieva mierā, kurā nav nedz slimību, nedz pārmaiņu ēnas, vienīgi Dieva neaprakstāmā mīlestība.

Trešo zaudējumu, ne gluži tik sāpīgu, piedzīvojām, mūsu mīļajai māsai mācītājai Jogitai Minginai pārceļoties kalpot LELBA Bostonas draudzē, ASV. Jogita, dzīvojot Minchenē, līdz ar mācītājas un Pārvaldes locekles pienākumiem pildīja arī sociālās darbinieces amatu, palīdzot grūtībās nonākušajām Vācijas dienvidos dzīvojošajām ģimenēm, sevišķi māmiņām, kas pēdējos gados ieradušās no Latvijas.

Visus trīs pieminējām XVI Sinodes un Apgabalu mācītāju konferences sākuma dievkalpojumā 2009. gada 26. jūnijā Eslingenas Dienvidu baznīcā. Te savā laikā kalpoja archibīskaptēvs T. Grīnbergs, te kristīts, iesvētīts un ordinēts mūsu pašreizējais archibīskaps Elmārs E. Rozītis, te diakona amatā ordinēts prāvests Klāvs Bērziņš un te sendienās ik gadu notika mācītāju konferenču dievkalpojumi.

Šīs Sinodes dievkalpojumā kalpoja archibīskaps Elmārs E. Rozītis, prāveste Ieva Graufelde un prāvests Klāvs Bērziņš, pie ērģelēm mācītāja Dr. Ilze Ķezbere, kas dievkalpojumu ievadīja un pabeidza ar vijoles skaņām.

Varbūt gadagrāmatas lasītāji nezina, ka Vācijā katrs kristietis, ja viņš, pierakstoties dzīvesvietas atbilstošā iestādē, anketā atzīmē “ev.”, tad vienlaikus skaitās gan mūsu, gan vietējās vācu draudzes loceklis un saņem Vācijas Evaņģēliskās Baznīcas (EKD) aprūpi pilnā mēra, ar kuru saskaņota arī mūsu darbība. Tādi “mūsu” draudzes locekļi, no kristīgā viedokļa raugoties, ir aprūpēti jebkādā dzīves situācijā. Šis fakts arī atvieglo mūsu darba turpmāko sadali, zinot, ka dievkalpojumu skaits atsevišķās draudzēs samazināsies, jo cilvēkam nav iespējams tas, kas iespējams Dievam, – būt visur un vienmēr vienlaikus.

Sinodes darba gaitā sadalījām vakantās draudzes, darbus un pienākumus no jauna – to atspoguļo gadagrāmatas adrešu saraksts. Darbību beigusi Kaizerslauternas draudze.

Mūsu paspārnē reiz tapušās un uzturētās ārzemju draudzes Beļģijā un Nīderlandē aug un veidojas. Briseles draudzes locekļu sastāvs pakļauts Latvijas Republikas dažādo pārstāvniecību ierēdņu un tulku darba līguma noteikumiem, un tas liek ik pa laikam mainīties darbiniekiem, savukārt dievlūdzēju skaits palicis apmēram vienāds. Nenoliedzami, visvairāk latviešu Beļģijā pulcina ekumeniskais Valsts svētku dievkalpojums un Lommeles svētceļojums. Interesanti gan ir tas, ka 2009. gada 21. martā Briseles latviešu koris un bērnu koris Svētā Nikola baznīcā Briseles centrā labdarības koncertā draudzes darbam un Zvaninieku mājas apvienībai pulcināja ap 250 latviešu un cittautiešu.

Nīderlandes draudze piedzīvoja skaistu Lieldienu dievkalpojumu ar kristībām un daudzu bērnu piedalīšanos. Pazinu sendienu draudzes sastāvu, un man jāatzīst, ka neatceros jel reizi Nīderlandes draudzē redzējis bērnus! Dievam viss ir iespējams!

Apgabala konferences laikā ik gadu sasaucam arī mūsu Diakoniskās apvienības pilnsapulci. Savā pastāvēšanas laikā Diakoniskā apvienība atvieglojusi daudzu ļaužu rūpes un trūkumu. Piemēram, 2009. gada jūlijā kopā ar LELBA Palīdzības nozari, kas ziedoja lielāko daļu, un baroneses von Tīsenhauzenas ziedotajiem līdzekļiem nopirkām kādam Latvijā autokatastrofā cietušam jaunam cilvēkam atbilstoši pārbūvētu automašīnu. Ar pateicību ievērojām diakones Kristīnes Amlingas ilggadējo palīdzības darbu. Apvienība atbalstīja transporta izdevumus Oldenburgas draudzes dievnama zvana dāvinājumam Unguru draudzei Latvijā.

Tā mūsu latviešu evaņģēliski luteriskā Baznīca Vācijā darbojas. Garīdznieces, garīdznieki, pārvaldes locekļi, draudzes priekšnieces un priekšnieki, draudžu locekles un locekļi apzinās –“kas cilvēkiem nav iespējams, tas iespējams Dievam. Viņš visas lietas veic!”

Prāvests Klāvs Bērziņš

Strādnieki Tā Kunga druvā

“Pļaujamā daudz, bet pļāvēju maz. Tāpēc lūdziet pļaujas Kungu, lai Viņš izsūta strādniekus Savā pļaujamā.” (Mt 9:37b-38)

Sekojot uzņēmumu vadību sistēmu un sabiedrības ieteikumiem analizēt pagātni un attīstīt vīzijas nākotnei un raksturojot aizgājušo laiku starp Vācijas mācītāju apgabala konferencēm, gribu pārfrāzēt Ēricha Marias Remarka grāmatas virsrakstu – “Vācijā nekā jauna”! Mēs vēl esam!

Draudžu dzīve rit kā līdz šim. Draudžu locekļu skaits arvien vairāk sarūk, bet gados jauni cilvēki gan dievkalpojumos, gan laicīgajos sarīkojumos manāmi, taču draudzēs nevēlas iestāties. Tas arī saprotams, jo daudzi no t. s. iebraucējiem viesu zemēs uzturas tikai kādu laiku, paturot piederību savai draudzei Latvijā. Tas, manuprāt, arī labi un, lietojot moderno latviešu valodu, – normāli. Beļģijas draudze tam ir labs piemērs, jo Briselē strādājošie latviešu ierēdņi un tulki tikai uz noteiktu laiku strādā un dzīvo Beļģijā un pēc kāda laika atgriežas Latvijā savu draudžu klēpī (ja viņi vispār kādai draudzei pieder).

Jauns darba lauks varētu būt Luksemburga un Strasburga (piedodiet, ka nerakstu Strasbūra, jo esmu uzaudzis Vācijā), kur pamata likmes būtu tās pašas un kopējiem spēkiem veicamas. Vācijas apgabalam nav tādas tendences kā Latvijas lielajam kaimiņam sava iespaida lokā ievilkt pēc iespējas vairāk “tuvējās ārzemes”. Pieredze mums jau būtu, bet ne t. s. man’s (women’s) power, kas arī sakāms par Nīderlandes un arī Vācijas misijas lauku, piemēram, Berlīni.

Diemžēl 2008. gada 30. septembrī beidzās darba līgums ar mācītāju Jogitu Minginu, un vācu Baznīcas taupīšanas politikas dēļ nevaram to pagarināt. Paldies mūsu mīļajai māsai par uzticību un mīlestību, aprūpējot uzticētās draudzes Dienvidvācijā. Turpmāk šajā reģionā mums palīdzēs mācītāja Dr. Ilze Ķezbere, kas blakus maizes darbam kalpos arī Minchenes draudzē.

Ziemeļvācijā, pirmajā iecirknī, joprojām, sevi nesaudzējot, kalpo mūsu uzticīgā māsa Laima Urdze. Palīdzības darbu un sūtījumus uz Latviju koordinē māsa Kristīna Amlinga. Otrā mācītāju iecirkņa draudzes aprūpēju es pats (šad tad lūdzot palīgā kolēģus) un pildu arī Vācijas prāvesta pienākumus. Trešo mācītāju iecirkni aprūpē un tur kalpo mūsu ilggadējais prāvests, tagad emeritējies, brālis Gunārs Abakuks. Paldies arī mūsu archibīskapam, pildot vikāra pienākumus un kalpojot mūsu ceturtajā iecirknī. Paldies arī viņa personīgajiem referentiem un mācītājai Ilzei Druviņai par atbalstu un kalpošanu, un svaigumu mūsu kopējā darbā. Kādreizējo piekto mācītāja iecirkni turpmāk aprūpēsim kopējiem spēkiem.

Kas gan būtu kalpošanas darbs bez mūsu pārvaldes locekļiem? Paldies viņiem par pašaizliedzīgo darbu, risinot mūsu laicīgās problēmas un mūs mundrinot garīgam darbam. Darīsim arī mēs tā!

Prāvests Klāvs Bērziņš