2016. gada LELBĀL Vācijas apgabala konference Annabergā

Maija beigās Bonnas tuvumā notika gadskārtējā Latviešu evaņģēliski-luteriskās baznīcas Vācijā apgabala konference.
Vienojošais mērķis Annabergas pilī saveda kopā ap 20 visai atšķirīgu cilvēku: draudžu pārstāvjus no Vācijas un Latvijas draudzēm, mācītājus, diakonus, baznīcas pārvaldes locekļus, prāvestus no Latvijas un Zviedrijas un pat archibīskapi Laumu Zušēvicu no ASV. Ikdienā visi dzīvojam izkaisīti, tāpēc ir labi, ka reizi gadā varam satikties, aplūkot padarīto, apspriest darāmo un dalīties pārdomās un pieredzē.
Vācijā ir 17 draudžu, no kurām katra ir citādāka. Ir draudzes, kurām nepieciešams finansiāls atbalsts, lai tās varētu darboties, citas draudzes var atļauties regulāri ziedot izmeklētiem mērķiem. Ir draudzes, kurās ik mēnesi notiek dievkalpojums, citās tādi notiek tikai piecreiz gadā. Ir draudzes, kurām ir svētdienskoliņa bērniem, citām tādas nav. Pie Vācijas apgabala vēl pieder draudzes Beļģijā, Nīderlandē un Luksemburgā. Tā ir milzīga dažādība, un ja tad vēl ieklausās LELBĀL Latvijas draudžu pārstāvjos, tad tās atkal ir pilnīgi savādākas. Bet mēs visi kopā runājam, dziedam, kopā lūdzam un svinam, atšķirības mūs nebiedē.
Prāvesta Klāva Bērziņa vadītajos darba posmos mēs iepazīstamies ar baznīcas darbības pārskatu, ar pagājušā gada dievkalpojumu un baznīcēnu skaitu, ar statistiskiem datiem. Pagājušajā gadumijā Vācijā bija reģistrēti gandrīz 28 tūkstoši latviešu, no kuriem lielākā daļa – vesela ceturtdaļa – dzīvo Ziemeļreinas-Vestfāles pavalstī. Kā viņus apzināt un kā piesaistīt draudzēm, ir jautājums, kurš mūs dziļi nodarbina.
Starp sēdēm un atskaitēm klausāmies atsevišķu dalībnieku referātus par visām tām darbībām, kuras veic mācītāji – par Svēto Vakarēdienu, kristībām, iesvētībām, laulībām un bērēm. Izrādās, ka šīs tēmas, kuras liekas tik vispārzināmas, tomēr ir tik plašas un daudzslāņainas, ka, izejot no tām, nonākam dziļās pārrunās.
Vai mēs esam tādi, kādus sevi vēlētos redzēt? Pēc kā mums slāpst? Vai mūsu mērķis ir struktūru saglabāšana vai atsevišķais cilvēks? Vai mēs meklējam piekritējus vai dievlūdzējus? Mēs saprotam, ka mums vajadzīgi mērķi, uz kuriem virzīties, bet pāri visam mums nepieciešama kopīga vīzija. Un mēs saprotam, ka nevienam no mums nepieder patiesība, bet mēs visi, mēs katrs to meklējam.
Īpaši interesantu iztirzājumu par Svēto Vakarēdienu mums sniedz emeritētais archibīskaps Elmārs E. Rozītis. Viņš to izgaismo jūdu Pashas svinību kontekstā, izklāsta mūsdienu dažādo baznīcu atšķirīgo skatu uz šo sakramentu un nonāk pie slēdziena, ka tas ir un paliek noslēpums, kurš pieaug, jo vairāk tam tuvojamies.
Kopīgā dievkalpojumā mēs svinam jaunas diakones ordināciju – tā ir Mannheimas draudzes priekšniece Rasma Gundega Ieviņa, kura mums notur uzrunājošu sprediķi un turpmāk varēs kalpot draudzēs.
Mūsu dienas bagātina divas mūzikāli-literāras pērles. Vienvakar klausāmies Berlīnes mācītāja Tāļa Rēdmaņa pārdomu un dzejas lasījumus kokles pavadījumā, kuru spēlē Zaiga Vilde no Hamburgas. Citā vakarā mācītāja Ilze Ķezbere-Härle no Štutgartes mūs ar tekstiem, attēliem un Bacha mūziku aizrauj Lutera sievas Kētes fon Boras dzīvē. Pati mācītāja Ilze izcili spēlē vijoli, pie klavierēm viņu pavada pianiste Rudīte Līvmane-Lindenbeck no Berlīnes. Jaukākā atzinība no publikas rindām par šo priekšnesumu bija: tas „izrāvis sirdi kā šūplādi“! Ar to nudien varētu doties koncertturnejā!
Visas četras konferences dienas mūs lutina Annabergas virtuve; īstus kulināriskus šedevrus tā mums servē banketa vakarā. Īpaši jaukā atmiņā man paliks vakars kapelā, kad pianistes pavadībā vienu pēc otras dziedam dziesmas no mūsu dziesmu grāmatas, tostarp arī dažas mazāk pazīstamas, kuras tomēr ir arī ļoti skaistas un skanīgas.
Pēc konferences noslēguma katrs dodamies atkal mājup ar apziņu, ka esam bagātīgi ieguvēji. Un pēc gada mēs atkal tiksimies nākamajā baznīcas apgabala konferencē, kura paredzēta Bērzainē pie Freiburgas – pašos Vācijas dienvidrietumos.
Lilija Tenhāgena, Minsteres draudze

Veidots ar Mozello

 .