2016. gada LELBĀL Vācijas apgabala konference Annabergā
Maija
beigās Bonnas tuvumā notika gadskārtējā Latviešu
evaņģēliski-luteriskās
baznīcas
Vācijā
apgabala konference.
Vienojošais
mērķis Annabergas pilī saveda kopā ap 20 visai atšķirīgu
cilvēku: draudžu pārstāvjus no Vācijas un Latvijas draudzēm,
mācītājus, diakonus, baznīcas pārvaldes locekļus, prāvestus no
Latvijas un Zviedrijas un pat archibīskapi Laumu Zušēvicu no ASV.
Ikdienā visi dzīvojam izkaisīti, tāpēc ir labi, ka reizi gadā
varam satikties, aplūkot padarīto, apspriest darāmo un dalīties
pārdomās un pieredzē.
Vācijā
ir 17 draudžu, no kurām katra ir citādāka. Ir draudzes, kurām
nepieciešams finansiāls atbalsts, lai tās varētu darboties, citas
draudzes var atļauties regulāri ziedot izmeklētiem mērķiem. Ir
draudzes, kurās ik mēnesi notiek dievkalpojums, citās tādi notiek
tikai piecreiz gadā. Ir draudzes, kurām ir svētdienskoliņa
bērniem, citām tādas nav. Pie Vācijas apgabala vēl pieder
draudzes Beļģijā, Nīderlandē un Luksemburgā. Tā ir milzīga
dažādība, un ja tad vēl ieklausās LELBĀL Latvijas draudžu
pārstāvjos, tad tās atkal ir pilnīgi savādākas. Bet mēs visi
kopā runājam, dziedam, kopā lūdzam un svinam, atšķirības mūs
nebiedē.
Prāvesta
Klāva Bērziņa vadītajos darba posmos mēs iepazīstamies ar
baznīcas darbības pārskatu, ar pagājušā gada dievkalpojumu un
baznīcēnu skaitu, ar statistiskiem datiem. Pagājušajā gadumijā
Vācijā bija reģistrēti gandrīz 28 tūkstoši latviešu, no
kuriem lielākā daļa – vesela ceturtdaļa – dzīvo
Ziemeļreinas-Vestfāles pavalstī. Kā viņus apzināt un kā
piesaistīt draudzēm, ir jautājums, kurš mūs dziļi nodarbina.
Starp
sēdēm un atskaitēm klausāmies atsevišķu dalībnieku referātus
par visām tām darbībām, kuras veic mācītāji – par Svēto
Vakarēdienu, kristībām, iesvētībām, laulībām un bērēm.
Izrādās, ka šīs tēmas, kuras liekas tik vispārzināmas, tomēr
ir tik plašas un daudzslāņainas, ka, izejot no tām, nonākam
dziļās pārrunās.
Vai
mēs esam tādi, kādus sevi vēlētos redzēt? Pēc kā mums slāpst?
Vai mūsu mērķis ir struktūru saglabāšana vai atsevišķais
cilvēks? Vai mēs meklējam piekritējus vai dievlūdzējus? Mēs
saprotam, ka mums vajadzīgi mērķi, uz kuriem virzīties, bet pāri
visam mums nepieciešama kopīga vīzija. Un mēs saprotam, ka
nevienam no mums nepieder patiesība, bet mēs visi, mēs katrs to
meklējam.
Īpaši
interesantu iztirzājumu par Svēto Vakarēdienu mums sniedz
emeritētais archibīskaps Elmārs E. Rozītis. Viņš to izgaismo
jūdu Pashas svinību kontekstā, izklāsta mūsdienu
dažādo baznīcu atšķirīgo skatu uz šo sakramentu un
nonāk pie slēdziena, ka tas ir un paliek noslēpums, kurš pieaug,
jo vairāk tam tuvojamies.
Kopīgā
dievkalpojumā mēs svinam jaunas diakones ordināciju – tā ir
Mannheimas draudzes priekšniece Rasma Gundega Ieviņa, kura mums
notur uzrunājošu sprediķi un turpmāk varēs kalpot draudzēs.
Mūsu
dienas bagātina divas mūzikāli-literāras pērles. Vienvakar
klausāmies Berlīnes mācītāja Tāļa Rēdmaņa pārdomu
un dzejas lasījumus kokles pavadījumā, kuru spēlē Zaiga
Vilde no Hamburgas. Citā vakarā mācītāja Ilze Ķezbere-Härle no
Štutgartes mūs ar tekstiem, attēliem un Bacha mūziku aizrauj
Lutera sievas Kētes fon Boras dzīvē. Pati mācītāja Ilze izcili
spēlē vijoli, pie klavierēm viņu pavada pianiste Rudīte
Līvmane-Lindenbeck no Berlīnes. Jaukākā
atzinība no publikas rindām par šo priekšnesumu bija: tas
„izrāvis sirdi kā šūplādi“!
Ar to nudien varētu doties koncertturnejā!
Visas
četras konferences dienas mūs lutina Annabergas virtuve; īstus
kulināriskus šedevrus tā mums servē banketa vakarā. Īpaši
jaukā atmiņā man paliks vakars kapelā, kad pianistes pavadībā
vienu pēc otras dziedam dziesmas no mūsu dziesmu grāmatas, tostarp
arī dažas mazāk pazīstamas, kuras tomēr ir arī ļoti skaistas
un skanīgas.
Pēc
konferences noslēguma katrs dodamies atkal mājup ar apziņu, ka
esam bagātīgi ieguvēji. Un pēc gada mēs atkal tiksimies nākamajā
baznīcas apgabala konferencē, kura paredzēta Bērzainē pie
Freiburgas – pašos Vācijas dienvidrietumos.
Lilija
Tenhāgena, Minsteres draudze