Kas esmu es? Kas esi Tu?

Mīļie draugi, lasījumā no Pāvila 1. vēstules Korintiešiem no 3. nodaļas mēs dzirdējām apustuļa Pāvila pārdomas: kas tad mēs patiesībā esam? Kas es, Pāvils, patiesībā esmu? Vai kas ir Apolls?

Ceļot Dieva draudzi, Dieva valstību – ko dara cilvēki un ko dara pats Dievs? Vai attiecības ir pus‘ uz pusi? Vai 60 pret 40? Vai pat 100 pret 0? Vai kā to var aprakstīt? Kad runājam par draudzes augšanu, par Baznīcas attīstību: kas šajos procesos dara ko un kas ir izšķirošais?

Ieklausīsimies šodienas tekstā no Mateja ev. 16. nodaļas no13. Līdz 23. pantam:

Nonācis Filipa Cēzarejas robežās, Jēzus jautāja saviem mācekļiem: „Par ko ļaudis uzskata Cilvēka Dēlu?” Viņi atbildēja: „Vieni par Jāni Kristītāju, otri par Eliju, vēl citi – par Jeremiju vai kādu no praviešiem.” Viņš tiem jautāja: „Bet ko jūs sakāt – kas es esmu?” Sīmanis Pēteris viņam atbildēja:
„Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.” Jēzus viņam atbildēja: „Laimīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis to tev neatklāja, bet mans debesu Tēvs. Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šīs klints es celšu savu Baznīcu, un elles vārti to neuzveiks. Es tev došu Debesu valstības atslēgas. Tas, ko tu siesi virs zemes, būs siets arī debesīs, un tas, ko tu atraisīsi virs zemes, būs atraisīts arī debesīs.” Tad viņš saviem mācekļiem pavēlēja, lai tie nevienam nesaka, ka viņš ir Kristus. No tā laika Jēzus iesāka saviem mācekļiem rādīt, ka Viņam vajagot noiet uz Jeruzālemi un daudz ciest no vecajiem un augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un tikt nokautam, un trešā dienā augšāmcelties.
Un Pēteris ņēma viņu savrup un iesāka viņu brīdināt, sacīdams: „Lai Dievs pasargā, Kungs, ka tev tas nenotiek!” Bet viņš pagriezies sacīja uz Pēteri: „Atkāpies no manis, sātan, tu man esi par apgrēcību. Jo tu nedomā, kas Dievam, bet kas cilvēkam patīk.”

Jēzus un Pēteris! Jēzus un mēs! Aplūkosim vairākus punktus, kurus šai tekstā atrodam.

1. Tu esi Kristus, es tas neesmu.

Jēzus ir ceļā ar mācekļiem un izdara mazu aptauju: Mani mācekļi, pasakiet man, ko cilvēki par mani domā? Un mācekļu atbildes visas iet līdzīgā virzienā: Tev jābūt pravietim, saka cilvēki. Varbūt tu esi Jeremija, varbūt Elija, varbūt pat Jānis Kristītājs, kas atkal uzmodināts no mirušajiem. Un it kā šis jautājums Jēzum būtu bijis tikai ievads, tikai sākums, viņš tālāk jautā mācekļiem: Un jūs paši? Ko jūs sakāt?

Pēteris, kā jau dažkārt skaļākais, ātrākais un arī drošākais, Pēteris saka: „Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.” Tātad – tu esi tas, caur kuru runā un darbojas pats Dievs. Tu esi tas, kurā Dievs parādās kā glābējs un dziedinātājs. Tevī mēs sastopam Dievu, tu esi Kristus.

Reizē Pēteris atzīst vēl kaut ko citu, ko mēs spontāni varbūt nemaz nesadzirdam viņa atbildē, proti: Tu esi Kristus, es Kristus neesmu! To pašu sacīja Jānis Kristītājs, kad viņš sāka kristīt cilvēkus Dieva vārdā. Pie viņa drīz ieradās priesteru un levītu izmeklēšanas komisija ar jautājumu: Kas tu tāds esi? Ko tu te dari? (Jņ 1,19) Jānis Kristītājs atbild: „Es neesmu Kristus.“ Tāpat arī Pēteris mūsu tekstā atzīst: Tu esi Kristus. Es tas neesmu. Mīļie draugi, tā ir izcili laba ziņa! Tā mums visiem noņem lielu spiedienu, noņem milzīgu nastu.

Kad kādā valstī ievēl jaunu valdību, jaunu prezidentu, varam piedzīvot, ka daudzi cilvēki sagaida, ka šis nu būs īstais, viņš visu mainīs, viņš izglābs un atjaunos zemi, izvedīs valsti no krīzes situācijas, visu izdarīs labi un pareizi. Bet katrs cilvēks, no kura sagaida šādas lietas, cietīs neveiksmi. Šādas gaidas attaisnot var tikai Kristus.

Lasot kristīgas grāmatas un žurnālus, reizēm arī sastopam līdzīgas gaidas pret Baznīcas vadību, pret mācītājiem, draudzes darbiniekiem un brīvprātīgiem līdzstrādniekiem. Gluži it kā viņi būtu Kristus vai Mesija. Par daudz sagaidīts! Pēteris saka: Tu esi Kristus. Un es tas neesmu. Līdz ar Pēteri mēs varam atbrīvoties no citu cilvēku pārliecīgām gaidām. Mēs varam atļauties būt cilvēki – jo mēs neesam Dievs, Dievs ir kāds cits. Mūsu uzdevums nav tēlot mazu Kristu, nē, lomas skaidri sadalītas. Jēzus ir Kristus, un mēs tas neesam.

Par kādu mācītāju stāsta, ka viņš savā 25 gadu amata jubilejā atzinies, ka viņš šajos garajos gados sapratis divas lietas: 1. Eksistē dzīvais Dievs, un 2. Es tas neesmu. Tātad mūsu šīsdienas pirmais punkts un pirmā atziņa: Jēzu, Tu esi Kristus, un es tas neesmu.

2. Cilvēcīgi uzskati, dievišķīgi ieskati.

Jēzus reakcija uz Pētera atzīšanos ir ievērības cienīga. Jēzus saka: „Laimīgs tu esi!“ Mēs šodien varbūt teiktu: Apsveicu! „Jo miesa un asinis to tev neatklāja, bet mans debesu Tēvs.“ Tātad Jēzus nesaka vis: Pēter, super! Tu izdarīji pareizo lēmumu, tu esi fantastisks! Bet gan: To, ko tu pateici, tu varēji atzīt tikai tāpēc, ka mans Tēvs debesīs tev to parādīja un palīdzēja saprast. Tas, ko cilvēki tautā saka par mani, ka es esot pravietis, Elija un vēl sazin kas, tā ir cilvēcīga domāšana, cilvēcīgi uzskati. Bet tas, ko tu, Pēter, saki, ka es esmu Kristus, tā ir atziņa, kas tālu pārsniedz tavu cilvēcīgo domāšanu un spriestspēju.

Jaunajā Derībā vairākās vietās atrodam, ka atklāsme par to, ka Jēzus ir Mesija, Jēzus ir Kristus, Dieva sūtītais – šāda atziņa vienmēr ir Dieva dota. Piemēram, 1. Korintiešu vēstulē: „Neviens nevar teikt: Kungs ir Jēzus, – kā vien Svētajā Garā“ (1. Kor. 12,3). Ka kādam cilvēkam atveras acis un viņš saprot, ka šis Jēzus patiešām ir Dieva sūtītais, to izdara Dievs, tā ir Dieva dāvana. Tātad neslavēsim Pēteri, bet pateiksimies Dievam, ka viņš Pēterim to atklāja un parādīja.

Runājot par to, kā mēs sākām ticēt, kā mēs kļuvām kristieši, bieži var dzirdēt tādus standartteikumus kā: es nolēmu, es atgriezos, es uzticējos Dievam un kļuvu kristietis. Vai jūtat, kas atrodas šo teicienu centrā? Ja apzināmies, ka valoda vienmēr ataino realitāti, tad padomāsim: ko tas nozīmē, ja to šādi aprakstām? Vai tajā nav jūtams zināms lepnums, sak, es jau te tas gudrais, izskatīju visu reliģiju piedāvājumus un tad biju tik saprātīgs, lai izvēlētos pareizo? Un tad mēs savā prātā varbūt atveram iekavas: ja tik cilvēki labi apskatīsies, izdarīs pareizos secinājumus un pareizās izvēles, tad arī viņi kļūs par kristiešiem. Viņiem tikai jāatver acis, tad viņi visu sapratīs! Iekavas ciet.

Ja sirdi atveram šodienas tekstam, tad mums jāmācās runāt citādi: Dievs izšķīrās par mani, Dievs mani atgrieza pie sevis un ticība atnāca pie manis!

Protams, mēs kā draudze centīsimies būt atvērti un veidot uzrunājošus dievkalpojumus, centīsimies būt radoši un darīsim visu, kas mūsu spēkos, lai uzrunātu cilvēkus ar Dieva labo vēsti. Bet lai kāds cilvēks sāktu uzticēties Dievam, atklātu Jēzu kā Dieva sūtīto Kristu un kļūtu par Kristus sekotāju, to panākt nav mūsu spēkos, to mēs nevaram izdarīt.

Dievs parāda cilvēkiem kas ir Jēzus Kristus, ne mēs. Viņš gan izmanto mūsu centienus, bet viņš ir tas, kas to panāk, viņš ir izšķirošais. Ir ļoti svarīgi, ka to atzīstam un saprotam, jo tas mūs mudina un iedrošina lūgt Dievu, lai viņš to izdarītu. Un mēs varam atslābināties, jo mēs to izdarīt nevaram.

Mārtiņš Luters tam atrada ļoti atbilstošu gleznu. Viņš saka: „Dieva vārds ir traucoša lietusgāze. Tāpēc mums saņemšanas gatavībā vajadzētu savus spaiņus uzstādīt tur, kur Dievs tieši darbojas. Un palikt mierīgiem tur, kur, neraugoties uz mūsu centieniem, šobrīt acīmredzot nekas nenotiek.“ Izšķirošo tātad izdara Dievs, to mēs izdarīt nevaram.

3. Jēzus saka Pēretim: „Tu esi Pēteris!“ Tātad: Tu esi kaut kas!
Tu esi svarīgs!

Vispirms tātad Jēzus Pēterim parāda, ka tas nav viņa nopelns, ka viņš Jēzu atzīst kā Kristu, ka tā ir Dieva dāvana. Un reizē viņš atklāj Pēterim, ka māceklis nav Kristus. Bet tad viņš pasaka Pēterim: „Tu esi Pēteris!“ Tu esi kaut kas, tu esi svarīgs! Arī es un tu – mēs neesam Kristus, bet esam kaut kas, mēs esam svarīgi Dievam!

Vācu teologs, dzejnieks un komponists Hanss Joahims Ekšteins (*1950), kas pazīstams arī kā „tiltu cēlājs starp teoloģiju un ticību“, sarakstījis dzejoli ar virsrakstu ES ESMU. Tas skan tā:

Es esmu
tik liels vai mazs,
apaļš vai tievs,
neparasti izskatīgs
vai ikdienišķi neizskatīgs
– vai arī otrādi –
kāds nu reiz esmu.

Mana galva ir mana galva
un manas kājas ir
manas kājas,
un viss starp galvu un kājām
arī esmu es.

Es esmu precīzi
uz dienu tik vecs,
cik esmu –
kāpēc lai es skrietu
pats sev pa priekšu
vai pats sev pakaļ?

Man ir spējas
un robežas,
un visas tās es gribētu
iepazīt labi,
lai ar tām
iespējami labi sadzīvotu.

Kas manī ielikts,
to gribu attīstīt,
ko protu,
gribu darīt –
ne vairāk
un ne mazāk.

Man ir sava
neizmaināmā vēsture,
kuru negribu ne ignorēt,
ne izskaistināt.
Prieki un bēdas,
panākumi un zaudējumi
tajā ir līdzās viensotram,
un tas viss mani

veidojis par to,
kas šodien esmu.

Man ir izglītība,
profesija un pozīcija,
kāda man ir.
Iespējas uzlabot tās
labprāt izmantoju –
bet par neiespējamībām
negribu lauzīt galvu,
un negribu sev
apgrūtināt dzīvi,
pastāvīgi salīdzinot
sevi ar citiem.

Tu zini, Kungs,
ka ne vienmmēr tā bija.

Par lielu pārsteigumu
mans ceļš pie sevis paša
sākās tad,
kad devos ceļā pie Tevis.
Kad meklēju saskatīt Tevi,
kāds Tu patiešām esi,
tad sāku redzēt sevi
pilnīgi citādām acīm.
Kad izlīgu ar Tevi,
arvien vairāk izlīgu arī
ar sevi pašu un
ar savu dzīvi.

Toreiz kā šodien
gribu Tevi pieņemt
kā to, kas Tu esi –
mans Kungs un Dievs.
Un toreiz kā šodien
es piedzīvoju,
ka tieši līdz ar to
pieņemu sevi pašu
un kļūst tas,
kas es esmu –

Tavs cilvēks.

Šis teksts jālasa atkārtoti, lai to līdz dziļumam uztvertu. Tas sabalsojas ar mūsu šīsdienas tekstu: „Tu esi Pēteris!“ Pēteris ir Pēteris, es esmu es, un tu esi tu! Tu esi kaut kas, tu esi svarīgs! Tu vari Dievam ļaut būt Dievam, jo, būdams cilvēks, tu esi kaut kas, tu Dieva acīs esi svarīgs! Jēzus ir Kristus, es tas neesmu, neviens no mums nav Kristus. Bet tāpēc vien mēs vēl nepārstājam būt kaut kas: mēs esam Dieva cilvēki, viņa ļaudis, viņa draugi, viņa līdzstrādnieki.

Ar spējām un robežām, ar prasmēm un nepietiekamībām. Ar izdošanos un neveiksmēm, ar labiem darbiem un kauna darbiem, ar ticību un neticību, ar paklausību un ar savu vainu. Tu esi Pēteris, tu esi mans cilvēks, tu esi mans bērns, tu esi kaut kas! Tāds, kāds tu esi, tu esi svarīgs un manās acīs vērtīgs!

19. gadsimta kardināls Džons Henrijs Ņūmens to kādā lūgšanā izteicis šādi:
Es esmu aicināts būt kaut kas vai darīt kaut ko,
uz ko nav aicināts neviens cits.
Man ir vieta Dieva plānā,
kuru ieņemt nevar neviens cits.
Vai esmu bagāts vai nabags,
nicināts vai cienīts,
Dievs mani pazīst.
Dievs mani sauc vārdā,
tas esmu es!

Ja to pieņemam, mums no pleciem nokrīt smaga nasta. Mēs esam vērtīgi – ne tāpēc, ka izdarām kaut ko svarīgu vai daudz darbojamies draudzē, nedz arī tāpēc, ka piedzīvojam kaut ko sevišķu vai gūstam panākumus. Mēs esam vērtīgi tikai tāpēc, ka Dievs mūs sauc vārdā: „Tu esi mans!“ (Jes 43,1) „Tu esi Pēteris!“ Tu esi!

Ieliec šajā teikumā savu vārdu. Tu esi tu, un tāpēc tu Jēzus acīs esi bezgala vērtīgs. Tāpēc, ka tu esi!

4. Jēzus ceļ savu Baznīcu ar mums, neraugoties uz mums un reizēm
arī bez mums.

Pēc tam, kad Jēzus Pēterim pateicis: „Tu esi Pēteris!“, viņš turpina un saka: „Uz šīs klints es celšu savu Baznīcu.“ Jaunajā Derība atrodam, ka Pēteris un citi apustuļi Baznīcā ieņem īpašu pozīciju. Tā Pāvils vēstulē Efeziešiem 2. nodaļā raksta, ka Baznīca ir „nams, uzcelts uz apustuļu un praviešu pamata“. Ja klāt ņemam citas Rakstu vietas par draudzi kā ēku vai būvi, tad varam konstatēt: katrs no mums, kas dzīvo ar Jēzu, ir dzīvs akmens Dieva ceļamajā namā. Tātad, tu un es – mēs esam dzīvi akmeņi. Mēs šai būvē esam svarīgi. Un reizē skaidrs, ka draudzes jeb Baznīcas pamats, stūrakmens un noslēgakmens ir Jēzus pats.

Tas nozīmē, ka Jēzus pats ceļ savu Baznīcu. Viņš reizē ir pamats, noslēgums un mērķis. Viņš – un nevis mēs! Tas mums noņem smagu slogu. Jā, mēs esam svarīgi kā līdzstrādnieki, kā dzīvi akmeņi, jā! Mūsu prasmes un mūsu robežas ir svarīgas. Bet tas, ka draudze jeb Baznīca eksistē, aug un pastāv, tas, ka draudze sasniedz mērķi, tā ir Jēzus darīšana, ne mūsu. Ir liels kādinājums domāt, ka mēs esam svarīgi un izšķiroši, bet patiesībā svarīgs un izšķirošs ir Jēzus, viņš veido un ceļ savu draudzi, savu Baznīcu!

Baznīca to nevar veikt, un draudze to nevar panākt. Bet Jēzus to spēj! Jēzus ceļ savu Baznīcu, viņš ceļ Dieva valstību un gādā par to, ka dažādās vietās, valstīs un pilsētās pieaug viņa sekotāju skaits un aug draudzes. Mēs to nespējam, bet viņš to spēj! Darītājs ir pats Dievs un viņa dēls Jēzus Kristus.

Dievs ir izšķirošais darītājs. Varbūt mums par jaunu jāmācās pacietība, nesteidzīga klausīšanās uz Dievu, rāma gaidīšana uz Dievu. Tas bija ceturtais punkts. Un nu vēl pēdējais:

5. Jēzus nosaka virzienu un mērķi, ne mēs.

Dzirdētā Dieva vārda beigās nonākam pie – manuprāt – skaļākās, kliedzošākās vietas visā Jaunajā Derībā. Jēzus mācekļiem stāsta, ka viņam būs jācieš un jāmirst, un Pēteris asi iejaucas: „Nedod Dievs, ka tev tas notiek!” Un Jēzus tikpat asi viņam atbild: „Atkāpies, sātan!”

Pēterim ir bažas, ka sāpju un ciešanu ceļš Jēzum varētu izbeigties nekurienē. Pēteris sapņo, ka mācekļu draudze varētu veiksmīgi augt, varētu gūt panākumus, kļūt liela un stipra. Viņš nevar iedomāties, ka Jēzus ceļam uz krustu, ceļam pazemībā, ceļam uz nāvi varētu būt kaut kāda jēga. Jēzus uz to reaģē dusmīgi un asi: „Atkāpies, sātan!” Jēzus jūt, ka Pētera domās slēpjas kārdinājums. Ceļš bez nāves Jēzum būtu daudz vienkāršāks un vieglāks. Bet šis ceļš mums nenestu dzīvību. Un tāpēc: Pēter, atkāpies, ej aiz manis, es iešu pa priekšu, un tu seko man!

Jēzus te parāda: Pēter, galvenais mērķis nav panākumi, nav tas, ka es staroju slavā! Galvenais mērķis ir tas, ka es nododu savu dzīvi. Galvenais mērķis ir mīlestība! Tas ir svarīgi Baznīcas darbam: mūsu mērķis nevar būt lieli skaitļi, panākumi un augšana par katru cenu. Draudzes darba mērķis ir: mīlēt Dievu, mīlēt tuvāko kā sevi pašu.

Mīlestībā nodot savu dzīvi, tāpat kā Jēzus mīlestībā nodeva savu dzīvi – tas ir mērķis. Un ja no tā kaut kas izaug, tad paldies Dievam! Paldies Dievam! Tāpēc mēs esam un eksistējam, lai mīlestībā nodotu savu dzīvi Dievam un citiem cilvēkiem, un lai reizē cienītu un nepazaudētu sevi pašu. No tā tad var augt draudze, var izaugt Baznīca, kā Jēzus to vēlējās. Un tāpēc paturēsim prātā un sirdī – šodien un rīt:

1.    Jēzus ir Kristus – un ne mēs.

2.    Lai vai kādi būtu cilvēku uzskati – tas, ka Jēzus ir Kristus, mums var atklāties tikai tad, ja Dievs mums atver acis.

3.    Tu esi Pēteris, tu esi kaut kas, tu esi svarīgs un vērtīgs!

4.    Jēzus savu draudzi, savu Baznīcu ceļ ar mums, neraugoties uz mums un pat bez mums.

5.    Un Jēzus nosaka Baznīcas un draudzes virzienu un mērķi, nevis mēs.

Āmen.

Diakone Lilija Tenhagena