Vienu dienu pēc Vasarsvētkiem
Ja
viss būtu bijis, kā tam vajadzēja būt. . . .
Ja
viss būtu bijis, kā tam vajadzēju būt, tad es būtu paspējusi no
sirds visiem novēlēt Dieva Svētā Gara iedvesmotus Vasarsvētkus
un katram Baznīcas loceklim un loceklei priecīgu dzimšanas dienu -
pirms tā pagāja. Bet, (man ļoti patīk tas mazais vārds) bet, tad
es nevarētu dalīties ar vārdiem, ko tikai šorīt izlasīju. Tie
nāk no grāmatiņas par ko pateicos prāv. Klāvam Bērziņam, kas
pirms divām nedeļām man to uzdāvināja Annabergā. Es ticu ir
Karļa Vilhelma Štēnbuka Apustuļu ticības apliecinājuma
komentārs. No vācu valodas tulkojusi māc. Dr. Ilze Ķezbere-Herle,
to šogad izdevis “Klints”. (Rakstu
atveriet šeit...)
Kaut
varbūt, ka reiz ko līdzīgu esam mācījušies, bet ir tik labi, ka
kāds atgādina, kā to dara teologs Štēnbuks, ka “Baznīca nav
pašmērķis. Dieva darbības galamērķis nav triumfējoša baznīca.
Baznīcas uzdevums ir kalpot cilvēkiem pasaulē. . . Baznīcas
uzdevums sniedzas tālāk par baznīcu pašu. Tās mērķis ir Dieva
valstība.” (visi citējumi no 72. un 73. lpps.) Par to, ko nozīmē
apliecināt ticību vienai svētai, katoliskai baznīcai, autors
izaicinoši prasa: “vai baznīca ir svēta?’ Viņš pazīst tās
ne vienmēr gaišo vēsturi, galu galā viņš nozīmīgi secina: “No
iepriekš teiktā kļūst saprotams, kur meklējams baznīcas
svētums. Tas nav saistīts ar to, ka baznīcā darbotos svēti un
pilnīgi cilvēki. Tas ir saistīts ar to, ka baznīcā vēlas mājot
dzīvais Jēzus Kristus, “Dieva Svētais” (Mk 1:24) Jēzus
svētums neizpaužas nepieejamībā un vājo un vienkāršo cilvēku
atsijāšanā, bet gan tajā, ka viņš pievēršas visiem cilvēkiem,
lai tos pārveidotu. Viņš grib dalīties ar mums savā svētumā,
lai mēs dzīvotu savu dzīvi atbilstoši labajam Dievam
prātam.”
Doma
graudi mūsu lūgšanām. Kaut tie ierosinātu pārrunas par to, kā
mēs izprotam baznīcu un tās uzdevumu. Dzimšanas dienās gandrīz
visi mēdz mazliet padomāt par to kā gadu skaits mainījis dzīvi
un izskatu. Kad esam pavisam jauni, citi parasti priecājās, kā
mūsu spējas attīstījušās. Kad gadu skaits kļūst lielāks, vai
tiešām mazāk jāmeklē saredzēt mūsu garīgo izaugsmi? Ko redz
LELBĀL kad tā paskatās spogulī?
Ko
mēs gribētu, lai kāds redzētu ienākot mūsu dievnamos? Tā ceru,
ka katrs saredzētu dzīvo Kristu visdažādāko cilvēku sejās. Un
to kā no Kristus mīlestības svētavota un dalītiem sakramentiem
izplūst žēlastība un Svētā Gara dāvanas tiek dalīties
izslāpušajiem Dieva bērniem. Kā Dieva Vārda veltes paēdina
izsalkušās dvēseles un dara katru stiprāku doties atpakaļ
pasaulē un dzīvot apziņā, ka pats ir Dieva mīļotais un Kristus
apžēlotais bērns. Kā visus kopā saista piederība Dieva
valstībai virs zemes, kur miers un taisnība valda - ne ar varu, bet
tādēļ, ka Dievam ir autoritāte pār visu, kas ir mūsu dzīve. Kā
Tēvam par bērniem, kas ļauj saukt: Aba! (‘papiņ’, ‘tēti’;
Rom. 8:15) Štēnbuks raksta: “Baznīcas vēstij jāietver visas
dzīves jomas un dimensijas: gars un miesa, daba un vēsture,
indivīds un sabiedrība, baznīca un pasaule, taisnošana un
svētošana, dievkalpojums svētdienā un dievkalpojums pasaulīgajā
ikdienā.”
Ir
tāda ‘ikdiena’ - pirmdiena, viena diena pēc Vasarsvētkiem,
kaut tie jums bija skaisti! Bet - arī šodien lai notiek
dievkalpojumi pasaulē! Tur, kur jūs katrs atsevišķi un mēs kopā
dzīvojam un rosāmies un esam! (un kādreiz nokavējam darbus)
Kalposim tam Kungam ar prieku! Lai Dievs svētī un Kristus mīlestībā
mūsu baznīcu ‘dzīvu’ dara Svētā Gara svētku spēkā!
Jūsu
+
Lauma Zušēvica
archibīskape
Foto © Tālis Rēdmanis