Pārdomas 2022. gada Valstsvētkos
(Par
lozungiem 1.Moz. 12:1 un Vēst.ebr. 6:12)
„Tas Kungs sacīja Ābrahāmam: Izej no savas
zemes, no savas cilts un no savām tēva mājām uz zemi, kuru Es tev rādīšu.“
(1Moz 12:1)
„Mēs gribam, lai katrs no jums parāda to
pašu centību, lai pastāvētu cerības bagatībā līdz galam, ka jus netopat kūtri, bet sekotu tiem, kas
ar ticību un pacietību iemanto apsolījumus.“ (Ebr 6:12)
Šie mūsu Valstsvētku dienas lozungi mūs
atgādina, ka ar šo svināmdienu mums saistas arī pāri par 45 gari trimdas gadi,
un ka ievējorama mūsu tautas daļa arī tagad dzīvo ne savā tēvzemē, bet lielā
attālumā no tās. Kas mēs esam: klaidoņi jeb svētceļnieki?
Lielā mērā tas ir atkarīgs no tā, vai mēs jūtam
savā gaitā kādu uzdevumu, kādu apsolījumu. Tanī ziņā mūsu ticība un mūsu
latvietība iet roku rokā. Kopībai kuru izjūtam, ir gan svarīga mūsu mīļā
tēvzeme, bet tā sniedzas tālu pāri tās robežām. To raksturo atvērtība nākotnei
un mūsu sūtībai, kuru mēs sākotnēji varbūt nemaz nepārredzam un pilnībā
neizprotam, bet kurā paļaujamies uz Dieva vadību.
Cik brinišķīga ir mūsu tēvzeme, un izejot no
tās – cik liela var būt mūsu „cerības bagātība“, un mūsu pūrs un mūsu uzdevums.
Lai būtu svētīti mēs paši, lai mēs būtu par svētību katrai vietai, kur nonākam
un kas mums sniedz patvērumu, un lai ar svētības bagatību varētu atkal reiz
atgriezties, vai vismaz domās un lūgšanās to raidītu mājup.
Apustuls Pāvils vairākkārt uzsver, ka Jēzū
Kristū mēs esam Ābrahāma pēcteči, šī apsolījuma bērni un viņa mantinieki laikā
un mūžībā. Jau Jēzus Kristus pats savus māceklus mudina „Kas ir, tam tiks dots“
(Marka ev. 4:25a un par), vinus uzrunājot ne kā nožēlojamus nabadziņus, bet kā
Dieva mīlestības un aicinājuma apveltītus vislielākos bagātniekus. Jo „viss
pieder jums ...“, protams ar piezīmi „bet jūs piederat Kristum, un Kristus
Dievam“ (1Kor 3:21-23).
Tādēļ – lai cik baismīgi arī būtu šie laiki, ar
sērgām, ar kariem (un laimīgs var būt ikkatrs, kam tas viss sagādā tikai
neērtības) – mēs mūsu Valstsvētkus varam svinēt ne kā likteņa klaidoņi, bet kur
vien atrodamies šajā pasaule, ar tādu Dieva sūtības apziņu, ka varam būt
priecīgi un lepni par savu valsti, un ceļā turp, kur uz mužu vairs nebūsim
svešinieki.
Elmārs Ernsts Rozītis, archibīskaps emeritus
Foto: Baiba Rēdmane