Laiks mans un tavs


Lilija Tenhāgena
Man
sakņu nav –
kāds
nedomādams
mani pametis
šai vietā
Līst
lietus
saule karsē
vētras brāžas pāri
un rūsa lēni
saēd
manu mūžu
Tu
saviem sakņu mezgliem
stipru tīklu pin
ap maniem
pleciem cietiem
līčulokiem
Pat
dzelzu režģim cauri
tavas saknes stīgo
un stiepļu žņaugus
pārvar apaudzējot tos
Tu
mani apņem
aizsedz ļaužu skatiem
no asām mēlēm
mani
pasargā
Ko
varu dot tev?
liekas it nekā
vien līdzās palikt
vietā
ierastā
Vai
tevi nesaindēs
mana rūsa
draugs?
Vai
tavas saknes
mani nenožņaugs?
Kas
ir tas spēks
kas tavām saknēm tiecas
mani iesakņot?
Vai
saistīti
vistuvākajā tuvumā
mēs nepaliksim tomēr
katrs
savā visumā?
©
Lilija Tenhāgena
05.11.2014
Attēli © Oskars Preikšis