Laiks mans un tavs

Lilija Tenhāgena

Man sakņu nav –
kāds nedomādams
mani pametis
šai vietā
Līst lietus
saule karsē
vētras brāžas pāri
un rūsa lēni saēd
manu mūžu
Tu
saviem sakņu mezgliem
stipru tīklu pin
ap maniem pleciem cietiem
līčulokiem
Pat dzelzu režģim cauri
tavas saknes stīgo
un stiepļu žņaugus
pārvar apaudzējot tos
Tu mani apņem
aizsedz ļaužu skatiem
no asām mēlēm
mani pasargā
Ko varu dot tev?
liekas it nekā
vien līdzās palikt
vietā ierastā
Vai tevi nesaindēs
mana rūsa
draugs?
Vai tavas saknes
mani nenožņaugs?
Kas ir tas spēks
kas tavām saknēm tiecas
mani iesakņot?
Vai saistīti
vistuvākajā tuvumā
mēs nepaliksim tomēr
katrs savā visumā?

© Lilija Tenhāgena
05.11.2014
Attēli © Oskars Preikšis 

Veidots ar Mozello

 .