Dievspalīdz!
Atminos, ka mācītājs Ernests
Bāns – neliela auguma sprigans sprediķotājs, parasti par savu
teikto ne mazāk aizgrābts kā draudze – reiz pa pusei nopietni
minēja, ka mācītājam nevajadzētu uz sprediķi sagatavoties –
sagatavoties vajagot uz melošanu. Un katrs no mums atcerēsies
brīžus, kad kādam citam vai mums pašiem netīšām, negribot
izsprucis kāds vārds – tik patiess, ka pie pilna prāta,
apdomājot visas sekas, mēs būtu vairījušies to tā izteikt.
Angļu valodā to sauc par Freudian slip
– psichologa Freuda aprakstīta pārsacīšanās, un atkarīgi no
situācijas tam seko neērts klusums vai atviegloti smiekli.
Līdzīgi tas ir arī mūsu
ikkatra personīgās attiecībās ar Dievu. No vienas puses, Dievam
pienākas visaugstākā mūsu dzīves un domāšanas koncentrācija
un sagatavošanās: reizē zinātniskā, teoloģiskā veidā, reizē
ar mūsu dzīvi, to cenzdamies izkopt Dievam atbilstošu. Ja arī
parasti ne kā eremīti un ne ar gavēšanu, tad tomēr ar ilgstošu
piepūli mūsu dzīves kontekstā. No otras puses, ir šie pēkšņie,
pavisam neparedzamie brīži, kad atveras mūsu mute Dievam –
saucienam pēc palīdzības jeb vai esot aizgrābtiem no Viņa
varenības, Viņa skaistuma.
Ir labi būt savā dzīvē
atvērtiem Dievam un Viņa žēlastībai abās atvērtības
izpausmēs, kā apdomātās un ilgstošās, tā pēkšņās,
spontānās. Vismaz man palīdz zināma kārtība manas dzīves
norisēs. Man palīdz kārtība – no rīta atvērties Dievam, tās
dienas iespējas saņemt kā Viņa dāvanu un uzdevumu un vakarā
Viņam uzticēt kā padarīto, tā nokavēto. Ar vārdiem, kuros
ieslīpējusies daudzu gadu pieredze un kuros Mūsu
Tēvs ir dabiskā vide. Un man
palīdz kārtība – ar ēdienu un dzērienu stiprināties ne kā
lopiņam pie siles, bet to saņemt, apzinoties Devēju, šī brīža
kopību, baudot jau smaržu un gatavojoties garšai. Cik daudzveidīga
ir Dieva žēlastība! Cik nozīmīga ir šī diena kā daļa no Viņa
mūžības! Mums par svētību ir tās kārtības, kas mums to
atgādina un palīdz atskārst.
Tas neizslēdz atvērtību
Dieva pēkšņai uzrunai un dienas neparedzētiem pārsteigumiem. Ja
izprotu visu savu dzīvi kā Viņa žēlastības dāvanu šīs
pasaules ietvaros, kas radīta no Viņa Vārda un mīlestības, tad
bez baiļu sastinguma esmu gatavs sastapties ar daudz ko pat
neizprotamu un nevēlamu. No psalmiem esmu mācījies, ka man Dieva
priekšā nevajag liekuļot. Kas man sāpēs, par to varēšu
vaimanāt un Viņam sūdzēties. Kas mani priecēs, to labprāt
baudīšu, cerams, neaizmirstot pateikties un ar citiem dalīties.
Dievs mani nav radījis mēmu un neatsaucīgu. Tas man palīdz, ka
varu skaļi izteikties – kaut vai zem dušas vannas istabā, aiz
slēgtām durvīm. Cik jauki tad atgriezties miesīgi un garīgi
atsvaidzinātam! Psalmos lasu par izteiksmes iespējām, no kurām
parasti mēdzam izvairīties: piemēram, par dusmām pret
ienaidniekiem – ievērosim tikai, ka daudzreiz paši sev esam
vislielākais ienaidnieks! Ja ticam Dieva žēlastībai, izteiksim
Viņa priekšā itin visu, arī mūsu jautājumus, dusmas,
pārmetumus. Viņam mums arī nav jānoklusē mūsu ilgas un slēptās
vēlmes. Viss, kas uz sirds, var būt uz mēles.
Centīsimies savu nostāju
ikdienas dzīvē veidot un to arvien no jauna atrast Dieva žēlastības
apziņā, zinot, kurp saukt, kurp izstiept roku. Kā var noturēties
dzīves autobusā, ja nav laimējies iegūt sēdvietu un ceļš iet
līku loču? Daži cenšas nostāties platām kājām. Tomēr, ja
līkums pārāk ass vai bremzēšana pēkšņa, tu tādā veidā
nespēsi noturēties. Vislabākais – izšķirīgā brīdī
pieskarties stangai vai cilpai virs galvas. Paldies Dievam, ka Viņš
mums šo iespēju neliedz mūsu dzīves ceļā. Paldies Dievam, ka
Viņš dažkārt tad, kad esam par vāju vai kad ir par vēlu
izstiept roku, mūs Pats
paķer aiz čupra un izglābj.
Esmu pateicīgs, ka lielākā
daļa no teoloģijas studijām man nav bijusi kādu vienaldzīgu
teoriju mācīšanās, drīzāk palīdzība, kā izprast un veidot
dzīvi, arī tieši ikdienas dzīvi. Lai saprastu Dieva Vārdu,
nepieciešama ilgstoša piepūle, piemēram, valodas zināšanas un
sistemātiska domāšana, lai arvien no jauna censtos atraisīties no
savām iedomām un atvērtos Viņa īstenībai un tām iespējām,
kuras Viņš mums paredzējis. Ir tik brīnišķīgi – un tas var
notikt, kamēr vien dzīvojam –, kad atveras acis un ausis kaut kam
jaunam Dieva radības un Viņa Vārda izpratnē. Tas var notikt,
pārlasot Bībeli. Tas var notikt, atjaunoti raugoties Dieva pasaulē
un cilvēkos ap mums. Ar neatlaidību, ar pacietību, bet ne ar varu.
Jo katra atziņa un dzīves iespējas ir Dieva žēlastības dāvana.
Un, ja zinām, cik bagāti esam apdāvināti ar Dieva žēlastību,
tad varam atsaukties uz Jēzus solījumu: “Kam ir, tam tiks dots.”
(Mt 13:12)
Tomēr jāatzīstas, ka līdz
šai dienai visvairāk mani iespaidojušas tās pieredzes – tie
“mazie brīnumi”, kad Dievs uzklausījis dažus tādus palīdzības
lūgumus, ar kuriem būtībā nemaz nebūtu drīkstējis apgrūtināt
Mūžīgo. Bet Viņam manas sīkās rūpes nav bijušas mazsvarīgas,
Viņa žēlastība visā savā
dziļumā parādījusies dažkārt tieši tur. “Kas ir tāds kā
mūsu Dievs, kas mājo augstībā, kas noskatās no augšas uz
debesīm un uz zemi – Viņš paceļ no pīšļiem un paaugstina
nabaga nelaimīgo no dzīves dubļiem...” (Ps 113:5–7) Protams,
varam būt tikpat pateicīgi, ka Dievs savā žēlastībā daudziem
mūsu lūgumiem nav paklausījis – pēc īsa vai ilgāka laika
bieži to atskārstam. Un arvien atliks lietas, kuras mēs pie
labākās gribas neizprotam līdz šim brīdim. Lietas, kur mūsu
dzīve vēl rit ticībā, bet ne skatīšanā vai izpratnē.
“Dievspalīdz” mēs mēdzam
teikt, kad kāds nošķaudās. Pamatā tam laikam ir priekšstats, ka
šajā pēkšņajā satricinājumā varētu izkrist dvēsele – no
tā lai Dievs mūs pasargā! Līdzīgi arī tādi izteicieni,
piemēram, “ak, Dievs”, “nedod, Dievs”, “paldies Dievam”,
pieder pie mūsu ikdienas. Gribas būt piesardzīgam, lai Dieva vārdu
nelietotu nevērīgi, necienīgi. Kur šie vārdi mūsu valodā
ieplūst tādēļ, ka mūsu ikdienas dzīvē Dievs ir klātesošs
sirdī un domās, tur gan neredzu tajos neko sliktu.
Lai šīs pārdomas ir
iedrošinājums ikkatram vērsties pie Dieva – lielās lietās un
mazās lietās. Ticībā atstājot Viņa ziņā, kā un kad Viņš
savā žēlastībā atbildēs. Apziņā, ka Viņš ir tas Mūžīgais
un nebūt nav manipulējams pēc mūsu iegribām. Bet reizē ar bērna
uzdrošināšanos, kas visu no sava Tēva sagaida. “Es Tavās Tēva
rokās dodu / Pats sevi, visu, kas man ir, / Lai ceļus, ko es
neizprotu, / Man Tava žēlastība šķir.” (Dz. gr. 338)
