Dievspalīdz!

Atminos, ka mācītājs Ernests Bāns – neliela auguma sprigans sprediķotājs, parasti par savu teikto ne mazāk aizgrābts kā draudze – reiz pa pusei nopietni minēja, ka mācītājam nevajadzētu uz sprediķi sagatavoties – sagatavoties vajagot uz melošanu. Un katrs no mums atcerēsies brīžus, kad kādam citam vai mums pašiem netīšām, negribot izsprucis kāds vārds – tik patiess, ka pie pilna prāta, apdomājot visas sekas, mēs būtu vairījušies to tā izteikt. Angļu valodā to sauc par Freudian slip – psichologa Freuda aprakstīta pārsacīšanās, un atkarīgi no situācijas tam seko neērts klusums vai atviegloti smiekli.

Līdzīgi tas ir arī mūsu ikkatra personīgās attiecībās ar Dievu. No vienas puses, Dievam pienākas visaugstākā mūsu dzīves un domāšanas koncentrācija un sagatavošanās: reizē zinātniskā, teoloģiskā veidā, reizē ar mūsu dzīvi, to cenzdamies izkopt Dievam atbilstošu. Ja arī parasti ne kā eremīti un ne ar gavēšanu, tad tomēr ar ilgstošu piepūli mūsu dzīves kontekstā. No otras puses, ir šie pēkšņie, pavisam neparedzamie brīži, kad atveras mūsu mute Dievam – saucienam pēc palīdzības jeb vai esot aizgrābtiem no Viņa varenības, Viņa skaistuma.
Ir labi būt savā dzīvē atvērtiem Dievam un Viņa žēlastībai abās atvērtības izpausmēs, kā apdomātās un ilgstošās, tā pēkšņās, spontānās. Vismaz man palīdz zināma kārtība manas dzīves norisēs. Man palīdz kārtība – no rīta atvērties Dievam, tās dienas iespējas saņemt kā Viņa dāvanu un uzdevumu un vakarā Viņam uzticēt kā padarīto, tā nokavēto. Ar vārdiem, kuros ieslīpējusies daudzu gadu pieredze un kuros Mūsu Tēvs ir dabiskā vide. Un man palīdz kārtība – ar ēdienu un dzērienu stiprināties ne kā lopiņam pie siles, bet to saņemt, apzinoties Devēju, šī brīža kopību, baudot jau smaržu un gatavojoties garšai. Cik daudzveidīga ir Dieva žēlastība! Cik nozīmīga ir šī diena kā daļa no Viņa mūžības! Mums par svētību ir tās kārtības, kas mums to atgādina un palīdz atskārst.
Tas neizslēdz atvērtību Dieva pēkšņai uzrunai un dienas neparedzētiem pārsteigumiem. Ja izprotu visu savu dzīvi kā Viņa žēlastības dāvanu šīs pasaules ietvaros, kas radīta no Viņa Vārda un mīlestības, tad bez baiļu sastinguma esmu gatavs sastapties ar daudz ko pat neizprotamu un nevēlamu. No psalmiem esmu mācījies, ka man Dieva priekšā nevajag liekuļot. Kas man sāpēs, par to varēšu vaimanāt un Viņam sūdzēties. Kas mani priecēs, to labprāt baudīšu, cerams, neaizmirstot pateikties un ar citiem dalīties. Dievs mani nav radījis mēmu un neatsaucīgu. Tas man palīdz, ka varu skaļi izteikties – kaut vai zem dušas vannas istabā, aiz slēgtām durvīm. Cik jauki tad atgriezties miesīgi un garīgi atsvaidzinātam! Psalmos lasu par izteiksmes iespējām, no kurām parasti mēdzam izvairīties: piemēram, par dusmām pret ienaidniekiem – ievērosim tikai, ka daudzreiz paši sev esam vislielākais ienaidnieks! Ja ticam Dieva žēlastībai, izteiksim Viņa priekšā itin visu, arī mūsu jautājumus, dusmas, pārmetumus. Viņam mums arī nav jānoklusē mūsu ilgas un slēptās vēlmes. Viss, kas uz sirds, var būt uz mēles.
Centīsimies savu nostāju ikdienas dzīvē veidot un to arvien no jauna atrast Dieva žēlastības apziņā, zinot, kurp saukt, kurp izstiept roku. Kā var noturēties dzīves autobusā, ja nav laimējies iegūt sēdvietu un ceļš iet līku loču? Daži cenšas nostāties platām kājām. Tomēr, ja līkums pārāk ass vai bremzēšana pēkšņa, tu tādā veidā nespēsi noturēties. Vislabākais – izšķirīgā brīdī pieskarties stangai vai cilpai virs galvas. Paldies Dievam, ka Viņš mums šo iespēju neliedz mūsu dzīves ceļā. Paldies Dievam, ka Viņš dažkārt tad, kad esam par vāju vai kad ir par vēlu izstiept roku, mūs Pats paķer aiz čupra un izglābj.
Esmu pateicīgs, ka lielākā daļa no teoloģijas studijām man nav bijusi kādu vienaldzīgu teoriju mācīšanās, drīzāk palīdzība, kā izprast un veidot dzīvi, arī tieši ikdienas dzīvi. Lai saprastu Dieva Vārdu, nepieciešama ilgstoša piepūle, piemēram, valodas zināšanas un sistemātiska domāšana, lai arvien no jauna censtos atraisīties no savām iedomām un atvērtos Viņa īstenībai un tām iespējām, kuras Viņš mums paredzējis. Ir tik brīnišķīgi – un tas var notikt, kamēr vien dzīvojam –, kad atveras acis un ausis kaut kam jaunam Dieva radības un Viņa Vārda izpratnē. Tas var notikt, pārlasot Bībeli. Tas var notikt, atjaunoti raugoties Dieva pasaulē un cilvēkos ap mums. Ar neatlaidību, ar pacietību, bet ne ar varu. Jo katra atziņa un dzīves iespējas ir Dieva žēlastības dāvana. Un, ja zinām, cik bagāti esam apdāvināti ar Dieva žēlastību, tad varam atsaukties uz Jēzus solījumu: “Kam ir, tam tiks dots.” (Mt 13:12)
Tomēr jāatzīstas, ka līdz šai dienai visvairāk mani iespaidojušas tās pieredzes – tie “mazie brīnumi”, kad Dievs uzklausījis dažus tādus palīdzības lūgumus, ar kuriem būtībā nemaz nebūtu drīkstējis apgrūtināt Mūžīgo. Bet Viņam manas sīkās rūpes nav bijušas mazsvarīgas, Viņa žēlastība visā savā dziļumā parādījusies dažkārt tieši tur. “Kas ir tāds kā mūsu Dievs, kas mājo augstībā, kas noskatās no augšas uz debesīm un uz zemi – Viņš paceļ no pīšļiem un paaugstina nabaga nelaimīgo no dzīves dubļiem...” (Ps 113:5–7) Protams, varam būt tikpat pateicīgi, ka Dievs savā žēlastībā daudziem mūsu lūgumiem nav paklausījis – pēc īsa vai ilgāka laika bieži to atskārstam. Un arvien atliks lietas, kuras mēs pie labākās gribas neizprotam līdz šim brīdim. Lietas, kur mūsu dzīve vēl rit ticībā, bet ne skatīšanā vai izpratnē.
Dievspalīdz” mēs mēdzam teikt, kad kāds nošķaudās. Pamatā tam laikam ir priekšstats, ka šajā pēkšņajā satricinājumā varētu izkrist dvēsele – no tā lai Dievs mūs pasargā! Līdzīgi arī tādi izteicieni, piemēram, “ak, Dievs”, “nedod, Dievs”, “paldies Dievam”, pieder pie mūsu ikdienas. Gribas būt piesardzīgam, lai Dieva vārdu nelietotu nevērīgi, necienīgi. Kur šie vārdi mūsu valodā ieplūst tādēļ, ka mūsu ikdienas dzīvē Dievs ir klātesošs sirdī un domās, tur gan neredzu tajos neko sliktu.
Lai šīs pārdomas ir iedrošinājums ikkatram vērsties pie Dieva – lielās lietās un mazās lietās. Ticībā atstājot Viņa ziņā, kā un kad Viņš savā žēlastībā atbildēs. Apziņā, ka Viņš ir tas Mūžīgais un nebūt nav manipulējams pēc mūsu iegribām. Bet reizē ar bērna uzdrošināšanos, kas visu no sava Tēva sagaida. “Es Tavās Tēva rokās dodu / Pats sevi, visu, kas man ir, / Lai ceļus, ko es neizprotu, / Man Tava žēlastība šķir.” (Dz. gr. 338)


Elmārs Ernsts Rozītis, archibīskaps emeritus 
(Raksts pārpublicēts no LELBĀL Baznīcas gadagrāmatas 2016)