Domājot par "Ģimenes dienu"
Kam dzīves sākums jau bērnībā saistās ar mīļām atmiņām,
tāds cilvēks bieži ar pateicību piemin savus vecākus. Galvenokārt tā ir māte,
kas rūpējusies par bērna labklājību, garīgo attīstību. Bērna interešu un spēju veicināšanā
svarīga loma arī tēvam. Tikpat svarīgi ir brāļi un māsas, ar kuŗiem jāmācās
sadzīvot, jāmācās dalīties, izprast viņu vēlmes, bez naida risināt domstarpības
un piedot. Šādu šauru ģimenes loku dažreiz paplašina vecvecāki. No tiem bērni
var apgūt dzīves gudrības, kādas vecākiem vēl nav vai kādas tiem nav laika
izkopt, ikdienas darbu dēļ.
Sadzīvi stiprā un laimīgā ģimenē raksturo divas galvenās
īpašības: mīlestība un kalpošana. Vai tā varētu izveidot ideālu ģimeni? Varbūt
tādu, kādu kristīgā ticība iedomājas svēto ģimeni, kādu tā gadsimtos
izveidojusi ap Mariju un Jāzepu? Šķiet, ka Jēzus pats par savu ģimeni tā
nedomā. Viņa uzskati neierobežojas ar vienu, šauri tvertu cilvēku kopību, bet
ieskaita visus ticīgos lielākā, Dievam uzticīgo ģimenē. Žēl gan, ka evaņģēlisti
Jēzus domas par ģimeni tik strupi un noraidoši pierakstījuši. Jēzus pats
izteicas, ka viņš nācis pasaulē ne lai kādu nosodītu vai pazudinātu, bet gan
lai palīdzētu cilvēkiem un tos glābtu. Viņa darbošanās veids bija nesavtīga
kalpošana mīlestībā uz visādiem cilvēkiem. Spēku viņš smēlās lūgšanās un tādēļ
arī vienmēr pateicās Dievam par visu, ko piedzīvoja un saņēma.
Man šķiet, ka arī mums, pārdomājot mūsus dzīves gaitas un
attiecības ģimenē, būs iemesls pateicībai. No kristīga skatījuma ģimene, kā
pirmā, ļauj maziem bērniem attīstīt spējas mīlēt, iemāca dot un ņemt
bezbailīgi, atrisināt konfliktus, piedzīvot piedošanu un veidot cilvēcīgas
attiecības ar vājākajiem, lai radītu bazi jēgpilnai dzīvei.
Svinēsim ģimenes dienu, kā iespēju pateikties mātei un
tēvam par visu saņemto labestību. Būsim arī paši mīlestības vadīti, lai arvien
kalpotu līdzcilvēkiem.
Julius Garibaldi
Melchers gleznas „The Nativity“ (1891) reprodukcija no interneta