Viss būs labi
Visas zemes dienas
vairs nemitēsies sēja un pļauja, aukstums un karstums, vasara un ziema, diena
un nakts. (1Moz 8:22)
Viss būs labi!
Visam būs sava kārtība! Tas ir Dieva nodoms pēc lielajiem plūdiem, kuŗos
šķirstā izglābās tikai Noa kopā ar savu saimi un visiem zemes dzīvniekiem.
Stāsts par
lielajiem plūdiem ir tik spilgts un dramatisks, ka tas atkal un atkal parādās
zīmējumos, gleznās un baznīcu logos. Katram dalībniekam ir sava choreogrāfija.
Zvēri un lopiņi pa divi smuki soļo garā rindā pa laipu un iekāpj šķirstā. Sirms
vīrs Noa ar savu ģimeni stāv uz klāja, it kā atvadīdamies no tiem, kas nedodas
līdzi. Debesis ir melnas, lietus veido milzīgu pelēku aizkaru, pērkons trako,
zibens zibsnī…
Kas un kāpēc toreiz
notika? Kā Dievs varēja noteikt tik bargu sodu gandrīz visai cilvēcei un pat
dzīvniekiem, kuŗi nebija grēkojuši? Vai cilvēki bija kļuvuši tik briesmīgi, ka
nebija citas izejas, kā viņus iznīcināt, lai gan Dievs pats tos pirms neilga
laika bija radījis un teicis, ka viss radītais ir labs?
Kad vētra ir
rimusies un ūdeņi atkāpušies, Dievs saprot, ka cilvēki ik pa laikam dara cits
citam pāri. Tāpēc Viņš nolemj tos nekad vairs nesodīt ar tik lieliem plūdiem.
Kā šo solījumu apliecinošu un dzīvu simbolu Dievs debesīs iezīmē varavīksni.
Viņš ar savu mīlestības spēku apžēlojās par visiem, kas veic sliktus darbus,
tādējādi pamācot mūs, lai arī mēs piedodam saviem parādniekiem.
Jaunībā dzīvoju
Sirakūzās un gāju iesvētības mācībā pie mācītāja Teodora Zīrāka. No tām man
atmiņā palicis kāds notikums. Pēc kādas mācības stundas piegāju pie mācītāja un
kautrīgi vaicāju, kāpēc ir grēku piedošana, nevis sodīšana. Mācītājs Zīrāks
pasmaidīja… (Neatceros gan, ko viņš atbildēja.) Šķiet, ka tādu jautājumu viņš
nebija gaidījis no jaunas meitenes. Tagad domāju, ka atbilde ir Vecās Derības
plūdu stāstā.
Sods par grēkiem
būtu pārāk bargs, cilvēki to nevarētu izturēt. Dievam būtu žēl to labo cilvēku,
kas ciestu kopā ar ļaunajiem. Tāpēc Dievs mums apsola, ka turpmāk būs grēku
piedošana, nevis sodīšana. Un vēl šo baltu dienu mums acu priekšā ir
nepārtraukti atgādinājumi par šo solījumu. Patiešām nemitīgi notiek sēšana un
pļaušana, diena seko naktij, vasara seko ziemai, karstums – aukstumam. Un
lietainās dienās, kad saules stari spīd caur ūdens lāsēm, padebešos parādās
varavīksne.
(pārdomas par
2015.gada janvāra lozungu, pārpublicētas no 2015.gada Baznīcas Gadagrāmatas)
Rasma Gundega
Ieviņa, Manheimas-Ludvigshāfenas draudzes priekšniece