Viss būs labi

Visas zemes dienas vairs nemitēsies sēja un pļauja, aukstums un karstums, vasara un ziema, diena un nakts. (1Moz 8:22)

Viss būs labi! Visam būs sava kārtība! Tas ir Dieva nodoms pēc lielajiem plūdiem, kuŗos šķirstā izglābās tikai Noa kopā ar savu saimi un visiem zemes dzīvniekiem.

Stāsts par lielajiem plūdiem ir tik spilgts un dramatisks, ka tas atkal un atkal parādās zīmējumos, gleznās un baznīcu logos. Katram dalībniekam ir sava choreogrāfija. Zvēri un lopiņi pa divi smuki soļo garā rindā pa laipu un iekāpj šķirstā. Sirms vīrs Noa ar savu ģimeni stāv uz klāja, it kā atvadīdamies no tiem, kas nedodas līdzi. Debesis ir melnas, lietus veido milzīgu pelēku aizkaru, pērkons trako, zibens zibsnī…

Kas un kāpēc toreiz notika? Kā Dievs varēja noteikt tik bargu sodu gandrīz visai cilvēcei un pat dzīvniekiem, kuŗi nebija grēkojuši? Vai cilvēki bija kļuvuši tik briesmīgi, ka nebija citas izejas, kā viņus iznīcināt, lai gan Dievs pats tos pirms neilga laika bija radījis un teicis, ka viss radītais ir labs?

Kad vētra ir rimusies un ūdeņi atkāpušies, Dievs saprot, ka cilvēki ik pa laikam dara cits citam pāri. Tāpēc Viņš nolemj tos nekad vairs nesodīt ar tik lieliem plūdiem. Kā šo solījumu apliecinošu un dzīvu simbolu Dievs debesīs iezīmē varavīksni. Viņš ar savu mīlestības spēku apžēlojās par visiem, kas veic sliktus darbus, tādējādi pamācot mūs, lai arī mēs piedodam saviem parādniekiem.

Jaunībā dzīvoju Sirakūzās un gāju iesvētības mācībā pie mācītāja Teodora Zīrāka. No tām man atmiņā palicis kāds notikums. Pēc kādas mācības stundas piegāju pie mācītāja un kautrīgi vaicāju, kāpēc ir grēku piedošana, nevis sodīšana. Mācītājs Zīrāks pasmaidīja… (Neatceros gan, ko viņš atbildēja.) Šķiet, ka tādu jautājumu viņš nebija gaidījis no jaunas meitenes. Tagad domāju, ka atbilde ir Vecās Derības plūdu stāstā.

Sods par grēkiem būtu pārāk bargs, cilvēki to nevarētu izturēt. Dievam būtu žēl to labo cilvēku, kas ciestu kopā ar ļaunajiem. Tāpēc Dievs mums apsola, ka turpmāk būs grēku piedošana, nevis sodīšana. Un vēl šo baltu dienu mums acu priekšā ir nepārtraukti atgādinājumi par šo solījumu. Patiešām nemitīgi notiek sēšana un pļaušana, diena seko naktij, vasara seko ziemai, karstums – aukstumam. Un lietainās dienās, kad saules stari spīd caur ūdens lāsēm, padebešos parādās varavīksne.

(pārdomas par 2015.gada janvāra lozungu, pārpublicētas no 2015.gada Baznīcas Gadagrāmatas)

Rasma Gundega Ieviņa, Manheimas-Ludvigshāfenas draudzes priekšniece