Atskatoties un vēlot pateicības pilnu vasaru
No
10. līdz 16. maijam Āfrikas Namībijas valsts galvaspilsētā
notika Pasaules luterāņu federācijas asambleja.
Biju ļoti pateicīga, ka prāv. Emer. Dāvis Kaņeps bija otrs mūsu
Baznīcas pārstāvis. No Latvijas ev. lut. Baznīcas neviens
nepiedalījās. Man bija uzticēts vadīt nominācijas komiteju,
darbs šoreiz nebija grūts, jo septiņu reģionu sanaksmēs
kandidāti 48 vietām Federācijas padomē (“Council”) jau bija
izvirzīti. Asamblejas ļoti saistošā virstēma bija “Liberated
by God’s Grace!” Dažādās lekcijās, pārrunās un svētbrīžos
tikam aicināti neaizmirst, ka reiz, kad esam Dieva žēlastības
atbrīvoti, nedrīkstam atkāpties no pienākuma to apliecināt ne
tikai vārdos, bet darbos. Nedrīkstam doties atpakaļ, pakļaujoties
mācībām, kas censtos ierobežot Dieva žēlastības. Apustuļa
Pāvila vārdi vēstulē Galatiešiem to apstiprina, jo sevišķi
5:1, kur lasām: “Brīvībai Kristus mūs ir atsvabinājis, tad nu
pastāviet tajā un neuzņemieties atkal bauslības jūgu.”
Kas
mūsu dienās ierobežo cilvēku brīvību? To analizējām Bībeles
stundās un diskusiju grupās, apskatot trīs tēmas: “Salvation –
Not For Sale. Human Beings – Not For Sale. Creation – Not For
Sale.” Globalizācijas sekas panākušas to, ka, šķiet, vienojošā
pasaules ‘valoda’ izteikta naudas zīmēs. Pat cilvēkus ‘pārdod’
- gan tiešā nozīmē, kur cilvēkus nelikumīgi pārdod, gan arī
gadījumos, kad bezdarbs ierobežo cilvēku spējas gādāt par savām
ģimenēm, vai arī tad, kad finansiālās nedrošības dzīti,
cilvēki pat neuzdrīkstās izņemt nopelnīto atvaļinājumu.
Viens
lektors sniedza zinātniskus faktus un statistiku par to, cik cieš
vistrūcīgākās valstis, jo bagātākās valstis izmanto viņu
dabas bagātības (“resources”), aiz sevis atstājot postu.
Kompānijas tikai grib augt un augt, tā šis dzenulis kļuvis par
elka dievu! Lektors izaicināja Baznīcām mācīt uzdrīkstēties
iestāties par citu modeli globalizācijai. Viņš arī lika
atcerēties, ka zinātne nav pretinieks ticībai, bet izaugsme no
radības, ko devis Dievs. Viņš izaicināja neignorēt zinātniskos
faktus un realitāti tikai tāpēc, ka šobrīd mums ir labi, kaut
citi mirst badā, vai klīst pa pasauli kā bēgļi, arī tādēļ,
ka pašu zemēs daba izpostīta un vairs nav ko ēst. Vārdi bija
spēcīgi un satraucoši. Tie spieda mums skatīties spogulī un sev
prasīt: kā mūsu pašu rīcības svētī vai kaitē gan dabai, gan
nākotnes iespējām mūsu bērniem un mazbērniem. Grupās dzirdējām
no tiem, kas ir aculiecinieki šīm realitātēm, kas tik bieži
liekas mūs neskar. Viņš citēja Albertu Einšteinu, kurš sen
rakstījis: “Kad pēdējais koks pazudis, kad pēdējā zivs nav
atrodama - Tu nevarēsi ēst naudu!”
Ko
darīt? Daži ieteikumi jau sen dzirdēti par to, ka katram
jāsamazina savas ekoloģiskās pēdas. Jāatjauno ģimenes vai
draudzes dārzus, jācenšas iepirkties veikalos, kas pērk no
vietējiem lauksaimniekiem. Jāatcerās, cik dabai dārgi maksā mūsu
vēlme pārāk bieži ēst gaļu. Ieteikums arī bija vairāk
griezties pie politiķiem. Ziņojums no mācītājas, kas strādā
Flint, Mičigānā bija sevišķi satraucošs. Kad pietrūks tīrs
ūdens ko dzert? Ko tad? Sev vairojot pelņu, pārāk daudz
kompānijas dzīvo, it kā viņām nerūpētu cilvēki. Tie kļūst
kā ‘commodity’.
Asambleja
mūs ne tikai garīgi stiprināja, bet arī izaicināja savienot
garīgo ar ‘reālo’ pasauli, kuŗā dzīvojam. Šī pieeja
atspoguļo Pasaules Luterāņu Federācijas misijas izpratni: nest
Kristus vēsti pasaulē. Pasaulē, kuŗā dzīvo cilvēki, kam,
protams, gribam vēstīt par Dieva žēlastības apbrīnojamo
patiesību un mūžīgo vērtību, bet kuŗiem ir jāstrādā, jāēd,
jāgādā par saviem bērniem laikmetā, kad plaisa starp nabagiem un
bagātiem aug arvien dziļāka un plašāka. Tā ir tā pasaule, kuŗā
Krisus mūs sūta, ne tikai tai vēstot par brīvību Viņā, kad
esam atpestīti no grēka un nāves varas, bet par to mīlestību, ko
Kristus kalpi brīvprātīgi dala katram – Viņa mācības
mudināti.
Šajā
vasarā ieejot, no sirds lūdzu, kaut Dievs dāvinātu ne tikai
brīnišķīgus atpūtas brīžus, bet arī apziņu, cik daudz mums
ir par ko pateikties un domāt, kā lai es dzīvoju un citiem palīdzu
dzīvot, lai vēl ilgi, ilgi pēc manis, citi varētu pateicībā
pavadīt vasaru. Visa radība pieder vienīgi Viņam – tādēļ to
taču nevar pārdot vai pirkt! Dievs lai dod, ka mūs pavada ilgas,
pateicoties Viņam, saglabāt to, kas ir Viņa dāvana mums visiem –
un aiz sevis atstāt vietu, kas ir skaistāka, tīrāka, auglīgāka,
kā mēs to saņēmām.
Kristus
mīlestībā,
jūsu
+
Lauma
Foto: prāv. Dāvis Kaņeps