Dzīvot Mīlestībā
Klausīsimies
lasījumu no apustuļa Pāvila pirmās vēstules korintiešiem 16.
nodaļas 13. un 14. pantu: Esiet
modri un nesatricināmi ticībā! Esiet izlēmīgi un stipri! Visā,
ko jūs darāt, lai jūs vada mīlestība!
Mīļie
draugi, maija beigās Annabergā notika mūsu baznīcas Vācijas
apgabala konference. Tajā piedalījās latviešu garīdznieki
Vācijā, draudžu pārstāvji un viesi. Varbūt jūs jau lasījāt
internetā vai dzirdējāt ziņās, ka viena no tēmām, par kuru
pašlaik notiek kontroversas diskusijas starp baznīcu Latvijā un
baznīcu ārpus Latvijas, ir sieviešu ordinācija mācītājas
amatā. Arī konferencē mēs daudz par šo tēmu dzirdējām un
runājām. Baznīca Latvijā ar arhibīskapu Jāni Vanagu priekšgalā
3. jūnijā savā sinodē baznīcas satversmē nostiprināja to, ka
Latvijā vairs sievietes par mācītājām neordinēs, turpretī mūsu
Ārpuslatvijas baznīca turpina sievietes ordinēt, un tajā ir liels
mācītāju-sieviešu īpatsvars.
Tā
kā šī tēma ir ļoti aktuāla, man lūdza, lai šodienas sprediķa
ietvaros mazliet iztirzāju šo tēmu. Labprāt dalīšos gan
Annabergā dzirdētajā, gan pašas pārdomās, gan atziņās, kuras
dzirdēju gan no latviešu, gan vācu mācītājiem.
Sākt
gribu ar kādu īpašu domu. Augšā mēs redzam vēsturisku bildi.
Tajā redzams apaļais galds, pie kura 1989. gada 4. jūnijā sēdēja
poļu Solidarność kustības dalībnieki kopā ar politskās
varas pārstāvjiem, sarunu rezultātā panākot pirmās daļēji
brīvās vēlēšanas Polijā. Kāpēc jums šodien rādu šo attēlu?
Man liekas, ka ar to īpaši labi var paskaidrot kādu visai
vienkāršu, bet bieži aizmirstu patiesību. Mēs, kristieši visi
meklējam patiesību, un, gleznā runājot, sēžam ap šādu apaļu
galdu, bet vidū novietotais ziedu kārtojums simbolizē Kristu –
kurš par sevi teica: „Es esmu patiesība!”
Ja
ieskatāmies šai attēlā, visi cilvēki no viduspunkta atrodas
vienādi tālu, neviens tam nesēž tuvāk nekā citi. Katram no
sēdētājiem ir savs skats uz ziedu kārtojumu, katrs to redz no
mazliet citādāka leņķa, neviens to nevar redzēt pilnībā tādu,
kāds tas visā kopumā ir. Tieši tā iet mums kristiešiem,
skatoties uz Dievu, uz Jēzu, uz patiesību, uz Bībeli. Neviens mēs
nevaram apgalvot, ka mēs lietas redzam objektīvi, ka mums pieder
patiesība, ka mēs visu redzam pareizi vai ka mēs varētu visiem
citiem pateikt, kā viņiem lietas jāredz. Visi mēs sēžam šai
aplī ap patiesību – gan mācītāji un bīskapi, gan draudžu
locekļi, gan arhibīskaps Vanags, gan Mārtiņš Luters un arī
apustulis Pāvils. Mēs visi esam cilvēki, katrs dzīvojam
savā laikmetā un kultūrā ar tās tradīcijām, un mēs visi
bez izņēmuma esam pakļauti nepilnībai. Katrs mēs varam tikai
lūgt Svēto Garu, lai viņš mūsu skatam atklāj to, kas mums
vajadzīgs, lai dzīvotu viņa patiesības gaismā.
Tātad
klausoties tajā, ko šodien teikšu, lūdzu atcerieties, ka arī es
varu jums stāstīt tikai to, kā es lietas redzu, kā Dievs man
ļāvis tās saskatīt.
Tātad:
līdz šim Latvijā ordināciju mācītāja amatā varēja lūgt
„ikviens, kurš ir atbilstoši LELB kārtībai Dieva aicināts un
sagatavots mācītāja amatam”, tā bija rakstīts baznīcas
satversmē. Kopš 3. jūnija šai pasāžā pievienots viens vārds:
„ordināciju var lūgt ikviens vīrietis, kurš ir
atbilstoši LELB kārtībai Dieva aicināts un sagatavots mācītāja
amatam.”
Kāpēc
arhibīskapa Vanaga vadītā baznīca Latvijā kaut ko tādu
pieņēmusi? Jau kopš 1993. gada, kad Jānis Vanags kļuva par
arhibīskapu, viņš vairs sievietes neordinēja. Tagad, divas dienas
pirms nobalsošanas sieviešu ordinācijas jautājumā, avīze
Svētdienas rīts publicēja iztirzājumu 15 lappušu garumā
par argumentiem, kurus Latvijas baznīca liek pamatā savai
noraidošajai nostājai šai jautājumā. Šo iztirzājumu es
izlasīju. Uz divām rakstu vietām viņi īpaši balstās, kur
apustulis Pāvils saka, ka sievietēm draudzē jāklusē. Viņi šīs
teksta vietas grib uztvert tieši un burtiski. Bet ja viņi šīs
vietas grib uztvert tieši, tad viņiem nāktos arī citas vietas
uztvert tādā pašā veidā! Piemēram: Pāvila 2. vēstulē
Timotejam rakstīts, lai viņš, dodoties ceļā, Troādā paņem
Pāvila mēteli, kuru tas tur atstājis pie kāda cilvēka vārdā
Karps. Vai jūs šodien taisītos ceļā uz Troādu, lai tur paņemtu
Pāvila mēteli – tikai tāpēc, ka Bībelē tā rakstīts? Nē? Es
arī ne, jo tas taču sacīts pilnīgi citā sakarībā un citā
laikā! Man liekas, ka tas skaidrs arī sieviešu ordinācijas
noliedzējiem Latvijā, ka mums, lasot šo Rakstu vietu,
jālieto savs saprāts un jāuztver lietas kopsakarībās. Bet
attiecībā uz sieviešu ordināciju viņi to acīmredzot nav ar
mieru darīt.
Vissāpīgākā
man pašai ir sieviešu ordinācijas noliedzēju nekonsekvence.
Ordināciju mācītāja amatā viņi sievietēm noliedz, bet kā
evaņģēlistēm viņām ļauj kalpot un noturēt dievkalpojumus,
viņas tikai nedrīkst iestādīt Svēto Vakarēdienu. Gandrīz 20
sieviešu Latvijā šādi kalpo kā evaņģēlistes. Kas tā par
nekonsekvenci: Pāvils aizliedz sievietēm runāt, bet to
viņām Latvijā – atsaucoties uz Pāvilu! – neaizliedz. Darīt
visus citus mācītāja darbus viņas drīkst – protams, par mazāku
algu, jo pats par sevi saprotams, ka mācītājam maksā vairāk nekā
„tikai” evaņģēlistei. Vai šāda rīcība sakņojas mīlestībā?
Apskatīsim
tuvāk tās vietas Jaunajā Derībā, kur Pāvils saka, ka sievietēm
draudzē jāklusē. Pirmā no tām ir Pāvila 1. vēstulē
korintiešiem 14. nodaļā: Kā tas parasts visās svēto
draudzēs, sievas lai draudzē klusē, jo viņām nav atļauts runāt,
bet lai viņas paliek bauslības noteiktajā paklausībā. Bet, ja
viņas grib ko zināt, lai izjautā mājās savus vīrus, jo sievai
ir apkaunojoši runāt draudzē.
Savu
norādi draudzei Pāvils sāk ar ievadu: Kā tas parasts visās
svēto draudzēs – tātad tas, kas tagad sekos, ir paradums
draudzēs, nevis Dieva mīlestības likums. Kāpēc apustulis Pāvils
turpinājumā sievām pavēl klusēt? Lai to saprastu, tuvāk
jāpazīst toreizējā sabiedrība un tās tradīcijas. Sākotnēji
kristieši uz dievkalpojumiem pulcējās sinagogās, tāpēc draudzes
sanākšanās daudz ko pārņēma no jūdu sinagogu dievkalpojumiem.
Tie nebija tikai svinīgi un liturģiski, tikpat labi sinagogā
varēja arī iestiprināties ar kādu sviestmaizīti un parunāties
ar blakussēdētājiem. Ja kāds no jums jau bijis sinagogā, jūs
zināt, ka tur vīrieši mēdz sēdēt apakšā, sievietes turpretī
augšā balkonā. Ja Pāvils aicina sievietes iztaujāt savus vīrus
mājās, tad iemesls tam varētu būt, ka problēmu izraisīja viņu
skaļā sasaukšanās ar apakšā sēdošajiem vīriem dievkalpojuma
laikā, ja viņas kaut ko nebija sapratušas. To Pāvils gribēja
novērst, jo tas traucēja dievkalpojumu. Tātad mēs varētu šo
teksta vietu pārrakstīt mūsdienu valodā: Sievas lai draudzē
nesarunājas skaļi. Bet, ja viņas grib kaut ko zināt, lai izjautā
savus vīrus mājās, jo draudzē nav ko skaļi sasaukties.
Vai
sievietes toreiz apustuļu laikos draudzēs tikai klusēja? Nebūt
ne, jo Pāvils tai pašā vēstulē korintiešiem 11. nodaļā
apraksta, kā sievietēm jāuzvedas, kad tās draudzē pravieto un
lūdz, tātad viņas nebūt nebija spiestas dievkalpojumos tikai
klusēt.
Otra
Rakstu vieta, ar kuru argumentē sieviešu ordinācijas noliedzēji,
ir Pāvila 1. vēstule Timotejam 2. nodaļa no 11. līdz 13.
panatam: Sieva lai mācās mierā, pilnīgā paklausībā. Un
es neļauju sievai vīru mācīt vai valdīt pār vīru, bet tai
jāpaliek mierā. Jo Dievs pirmo izveidoja Ādamu, tikai pēc
tam Ievu. Šīs rakstu vietas tulkojums nav viennozīmīgs, to
iespējams tulkot arī citādi, tā man paskaidroja kāds vācu
mācītājs. Un proti: Sievai es neļauju mācīt to, ka vīrs no
viņas izcēlies, bet lai viņa klusē. Tātad šī rakstu vieta
aizliedz sievietēm celt sevi augstāk par vīriešiem. Vai tas kaut
ko izsaka par to, vai sievietes drīkst darboties garīgā amatā?
Bībele
vienmēr jālasa kopsakarībā, tāpēc te vērā jāņem tas, ka tas
pats Pāvils, rakstot galatiešiem, norāda uz atšķirību
izlīdzināšanu Kristū: Tur nav ne jūda, ne grieķa, tur nav ne
verga, ne brīvā, tur nav ne vīra, nedz sievas, jo jūs visi esat
viens Kristū Jēzū. Gal 3,28
Ļoti
spēcīgs arguments sieviešu ordinācijas noliedzējiem šķiet esam
tā sauktā radības kārtība – tātad fakts, ka Dievs
radsīšanas stāstā 1. Mozus grāmatā vispirms radījis vīrieti
un tikai pēc tam sievieti. Arī Pāvils saskata sievas pakļautību
vīram. Bet vai Pāvils ir nemaldīgs vai nekļūdīgs? Arī viņš
taču dzīvoja sava laikmeta uzskatu un tradīciju iespaidā.
Manuprāt, Dievs negrib, ka kāds no dzimumiem sevi uzskatītu par
pārāku. Pirmā sieviete nāk no vīrieša, bet visi vīrieši
pasaulē nāk no sievietes. Tā sievietes ir pakļautas vīriešiem,
un vīrieši pakļauti sievietēm. Tas atbilst savstarpējās
pakļaušanās principam, kuru atrodam daudzās vietās apustuļu
vēstulēs: Kalpojiet cits citam mīlestībā. Jūsu rīcību lai
nemotivē ne sāncensība, ne tukša slavaskāre, bet pazemībā
vērtējiet cits citu augstāk par sevi, nedzenieties pēc sava
labuma, bet paturiet acīs citu vajadzības. (Gal 5,13+14)
Ko
mēs no šī strīdiņa starp baznīcu Latvijā un baznīcu ārpus
Latvijas varam mācīties? Ko no tā varam paņemt sev un savai
ikdienai? Vispirms jau to, ka katram mums ir savs skats uz lietām,
un mums tāds drīkst būt – reizē vienmēr atceroties, ka
patiesība nevienam no mums nav ne pilnībā satverama, ne paturama,
ne abonējama.
Vēl
kādu domu man jums gribētos iedot līdzi. Ja ieskatāmies Bībelē,
tad ticībai ir divi aspekti jeb divas daļas, tās ir 1) saturs
un 2) forma. Ticībā saturs ir centrālais, ir
vissvarīgākais, tas, kam mēs ticam, uz ko paļaujamies, tas, kas
ir Dieva glābjošās vēsts kodols. Par to lasām Jāņa 1. vēstules
4. nodaļā: Kas apliecina Jēzu Kristu miesā nākušu, ir no
Dieva. Mūsu uzskatāmajā attēlā ticības saturam atbilst
fakts, ka apaļā galda vidū atrodas ziedu kārtojums. Bet tad nāk
šī ziedu kārtojuma ārējais veidols – kuru katrs no mums redz
drusku atšķirīgu, un tāpat ir arī ar ticības ārējo formu.
Mūsu brāļiem katoļiem, piemēram, ir savi īpaši uzskati
attiecībā uz Mariju un svētajiem; baptistiem savi īpaši uzskati
attiecībā uz kristību, adventisti svētdienas vietā svētī
sestdienu – tās visas ir ārējās formas. Turpmāk mums nāksies
pieņemt to, ka Latvijā luterāņu vairākuma uztvere par sieviešu
kalpošanu atšķiras no mūsējās. Arī tā ir formas lieta. Mums
nevajag uz viņiem dusmoties, nedz arī viņus nosodīt. Mēs varam
par viņiem aizlūgt un koncentrēties uz to, kas mūs vieno – mūsu
ticības kopējais saturs jeb kodols.
Ja
skatāmies uz dažādām tradīcijām Vecajā Derībā, kā
apgraizīšanu vai uz dažādām norādēm attiecībā uz to, ko jūdi
drīkstēja ēst un ko ne, tad Jaunajā Derībā šīs ārējās,
formālās lietas tiek atceltas, tātad forma vairs nav noteicoša.
Jēzus piedzima kā cilvēks kādā noteiktā tautā ar noteiktām
tradīcijām. Viņš nevarēja kļūt par vienu no mums,
nepakļaujoties arī savas tautas tradīcijām. Tāpat arī mums
šodien ir savas tradīcijas. Bet ne toreizējās tradīcijas, kurās
dzīvoja Jēzus, nedz arī mūsu šodienas tradīcijas nav dievišķas
vai svētas, tās vienmēr ir cilvēku tradīcijas.
Ko
Jaunajā Derībā atrodam par bauslību? Jēzus par sevi saka, ka
viņš ir atnācis bauslību nevis atcelt, bet piepildīt. Ja sekojam
bauslībai un tradīcijām apustuļu vēstulēs, tad īpaši
interesanta ir Pāvila vēstule galatiešiem. To ļoti iesaku izlasīt
katram no jums. Tās ir tikai sešas nodaļas, kurās runa ir par
brīvību ticībā. Es lasīšu pāris izvilkumu no 5. nodaļas, kur
viņš paskaidro, ka kristiešiem nav vajadzīga apgraizīšana:
Brīvībai Kristus mūs ir atsvabinājis. Tad nu stāviet stipri
un neuzņemieties atkal bauslības jūgu! Redzi, es, Pāvils, jums to
saku: ja jūs ļaujat sevi apgraizīt, tad Kristus jums neko
nepalīdzēs. Un es vēlreiz apliecinu katram, kas apgraizās, ka
viņam jāizpilda visa bauslība. Jūs, kas gribat
bauslībā tikt attaisnoti, esat šķirti no Kristus, jūs esat
atkrituši no žēlastības. Bet mēs garā gaidām
uz taisnības cerību, kas ir no ticības. Jo Kristū Jēzū neko
neiespēj nedz apgraizīšana, nedz neapgraizīšana, bet gan ticība,
kas darbojas caur mīlestību.
Mums
tātad smalki jāšķiro, kas no tā, ko Bībelē lasām, pieder pie
Dieva glābjošās vēsts – un kas ir tikai cilvēku tradīcija. To
mums palīdzēs saprast Svētais Gars, ja viņu lūgsim, jo viņš
grib, lai visā, ko mēs darām, mūs vadītu mīlestība, viņš ir
tas, kas aicina cilvēkus kalpot Dievam, un viņš dod dāvanas
cilvēkiem, lai tie būtu draudzei par svētību. Svētais Gars
katram piešķir savu tiesu, kā viņam patīk. Mēs nevaram
ierobežot Svēto Garu un nosacīt, ko viņš var darīt un ko ne.
Svētais Gars ir suverēns, viņš neturas pie cilvēku tradīciju
ierobežojumiem. Ja Svētais Gars ordinētā kalpošanā aicina kādu
sievieti – kurš no mums būtu tiesīgs to šai sievietei liegt?!
Visi
evaņģēliji beidzas ar līdzīgiem atstāstījumiem, ka Jēzus sūta
savus sekotājus, lai tie sludinātu citiem cilvēkiem Dieva vēsti –
un pašas pirmās, kuras šādu uzdevumu saņem, ir sievietes
Lieldienu rītā pie tukšā kapa. Mācekļi šo uzdevumu saņem
krietni vēlāk.
Ja
sieviešu ordinācija būtu pret Dieva gribu, tad kristiešiem no tās
būtu izcēlies ļaunums. Ja ielūkojamies mūsu baznīcā, kas tajā
radies, ordinētu sieviešu kalpošanas rezultātā? Vai ļaunums? Es
vismaz to nesaskatu. Gan vācu, gan latviešu draudzēs caur sieviešu
kalpošanu esmu piedzīvojusi ļoti daudz laba – tāpat kā caur
vīriešu kalpošanu.
Turpinu
lasīt no Pāvila vēstules galatiešiem: Jūs, brāļi, esat
aicināti brīvībai; vienīgi nedodiet vaļu miesas
tieksmēm,bet kalpojiet viens otram mīlestībā! Jo visa
bauslība ir piepildīta vienā vārdā, un proti: mīli savu tuvāko
kā sevi pašu! – Ja jūs cits citam kožat un viens otru graužat,
pielūkojiet, ka cits citu neaprijat! Bet es jums saku: dzīvojiet
Garā, tad jūs neļausieties miesas iegribām. Jo miesa iekāro
pretēji Garam, bet Gars – pretēji miesai. Tādēļ, ka tie abi
stāv viens otram pretī, jūs nedarāt to, ko patiesībā gribat. Ja
Gars jūs vada, jūs vairs neesat padoti bauslībai.
Gara
auglis ir: mīlestība, miers, prieks, pacietība, krietnums,
labestība, uzticamība, lēnprātība, savaldība. Pret tādām
lietām nav bauslības. Ja mēs caur Garu esam dzīvi, tad, Gara
vadīti, arī dzīvosim. Nekārosim pēc tukša goda, cits citu
izaicinādami, cits citu apskauzdami.
Tātad
Pāvils galatiešiem skaidri norāda, ka bauslība beidzas mīlestībā.
Mīlestība ir vienīgais bauslis, kas paliek, un to arī Jēzus mums
Jāņa evaņģēlijā atstājis: Es jums dodu jaunu bausli –
mīliet cits citu! Kā es esmu mīlējis jūs, tā arī jūs mīliet
cits citu!
Kā
mēs varam sasniegt šo mīlestību? Katrā ziņā ne saviem spēkiem.
Jāņa evaņģēlijā lasām, ka Jēzus mācekļiem saka: Es esmu
vīnakoks, jūs esat zari. Kas manī paliek un es viņā, tas nes
daudz augļu, jo bez manis jūs neko nespējat darīt. Kā mēs
varam būt kā vīnakoka zari?
Vissvarīgākais
taču, ka zars vienmēr paliek pie koka un netiek no tā šķirts.
Tātad mums vajadzētu dzīvot tā, lai būtu pastāvīgā kontaktā
ar Dievu, lai katru dienu katru soli ejam kopā ar Dievu, lai visus
lēmumus izdarām viņa klātbūtnē un zem viņa acīm. Vai mēs to
spējam paši saviem spēkiem? Nē, nespējam. Bet mēs varam Dievu
lūgt, lai viņš ienāk mūsu dzīvē, lai viņš mums palīdz
dzīvot viņa klātbūtnē, un lai viņš mums dod šo mīlestību,
kuras mums trūkst. Mēs varam lūgt katrs par sevi:
LŪDZUDievs,palīdzi
man
būtlaipnamlēnprātīgamlabvēlīgampateicīgampazemīgamizturēties
piedienīgipalikt piezemētammeklēt labumu visiemsavaldīt
savas dusmaspieminēt labupriecāties par taisnībuatbalstīt
un veicināt toDod, lai spējuvisu pieņemtvisu
ticētvisu cerētun panestNāc ar savu mīlestībuun
dzīvo manī!Āmen!