Dzīvot Mīlestībā

Klausīsimies lasījumu no apustuļa Pāvila pirmās vēstules korintiešiem 16. nodaļas 13. un 14. pantu: Esiet modri un nesatricināmi ticībā! Esiet izlēmīgi un stipri! Visā, ko jūs darāt, lai jūs vada mīlestība!
Mīļie draugi, maija beigās Annabergā notika mūsu baznīcas Vācijas apgabala konference. Tajā piedalījās latviešu garīdznieki Vācijā, draudžu pārstāvji un viesi. Varbūt jūs jau lasījāt internetā vai dzirdējāt ziņās, ka viena no tēmām, par kuru pašlaik notiek kontroversas diskusijas starp baznīcu Latvijā un baznīcu ārpus Latvijas, ir sieviešu ordinācija mācītājas amatā. Arī konferencē mēs daudz par šo tēmu dzirdējām un runājām. Baznīca Latvijā ar arhibīskapu Jāni Vanagu priekšgalā 3. jūnijā savā sinodē baznīcas satversmē nostiprināja to, ka Latvijā vairs sievietes par mācītājām neordinēs, turpretī mūsu Ārpuslatvijas baznīca turpina sievietes ordinēt, un tajā ir liels mācītāju-sieviešu īpatsvars.
Tā kā šī tēma ir ļoti aktuāla, man lūdza, lai šodienas sprediķa ietvaros mazliet iztirzāju šo tēmu. Labprāt dalīšos gan Annabergā dzirdētajā, gan pašas pārdomās, gan atziņās, kuras dzirdēju gan no latviešu, gan vācu mācītājiem.
Sākt gribu ar kādu īpašu domu. Augšā mēs redzam vēsturisku bildi. Tajā redzams apaļais galds, pie kura 1989. gada 4. jūnijā sēdēja poļu Solidarność kustības dalībnieki kopā ar politskās varas pārstāvjiem, sarunu rezultātā panākot pirmās daļēji brīvās vēlēšanas Polijā. Kāpēc jums šodien rādu šo attēlu? Man liekas, ka ar to īpaši labi var paskaidrot kādu visai vienkāršu, bet bieži aizmirstu patiesību. Mēs, kristieši visi meklējam patiesību, un, gleznā runājot, sēžam ap šādu apaļu galdu, bet vidū novietotais ziedu kārtojums simbolizē Kristu – kurš par sevi teica: „Es esmu patiesība!”
Ja ieskatāmies šai attēlā, visi cilvēki no viduspunkta atrodas vienādi tālu, neviens tam nesēž tuvāk nekā citi. Katram no sēdētājiem ir savs skats uz ziedu kārtojumu, katrs to redz no mazliet citādāka leņķa, neviens to nevar redzēt pilnībā tādu, kāds tas visā kopumā ir. Tieši tā iet mums kristiešiem, skatoties uz Dievu, uz Jēzu, uz patiesību, uz Bībeli. Neviens mēs nevaram apgalvot, ka mēs lietas redzam objektīvi, ka mums pieder patiesība, ka mēs visu redzam pareizi vai ka mēs varētu visiem citiem pateikt, kā viņiem lietas jāredz. Visi mēs sēžam šai aplī ap patiesību – gan mācītāji un bīskapi, gan draudžu locekļi, gan arhibīskaps Vanags, gan Mārtiņš Luters un arī apustulis Pāvils. Mēs visi esam cilvēki, katrs dzīvojam savā laikmetā un kultūrā ar tās tradīcijām, un mēs visi bez izņēmuma esam pakļauti nepilnībai. Katrs mēs varam tikai lūgt Svēto Garu, lai viņš mūsu skatam atklāj to, kas mums vajadzīgs, lai dzīvotu viņa patiesības gaismā.
Tātad klausoties tajā, ko šodien teikšu, lūdzu atcerieties, ka arī es varu jums stāstīt tikai to, kā es lietas redzu, kā Dievs man ļāvis tās saskatīt.
Tātad: līdz šim Latvijā ordināciju mācītāja amatā varēja lūgt „ikviens, kurš ir atbilstoši LELB kārtībai Dieva aicināts un sagatavots mācītāja amatam”, tā bija rakstīts baznīcas satversmē. Kopš 3. jūnija šai pasāžā pievienots viens vārds: „ordināciju var lūgt ikviens vīrietis, kurš ir atbilstoši LELB kārtībai Dieva aicināts un sagatavots mācītāja amatam.”
Kāpēc arhibīskapa Vanaga vadītā baznīca Latvijā kaut ko tādu pieņēmusi? Jau kopš 1993. gada, kad Jānis Vanags kļuva par arhibīskapu, viņš vairs sievietes neordinēja. Tagad, divas dienas pirms nobalsošanas sieviešu ordinācijas jautājumā, avīze Svētdienas rīts publicēja iztirzājumu 15 lappušu garumā par argumentiem, kurus Latvijas baznīca liek pamatā savai noraidošajai nostājai šai jautājumā. Šo iztirzājumu es izlasīju. Uz divām rakstu vietām viņi īpaši balstās, kur apustulis Pāvils saka, ka sievietēm draudzē jāklusē. Viņi šīs teksta vietas grib uztvert tieši un burtiski. Bet ja viņi šīs vietas grib uztvert tieši, tad viņiem nāktos arī citas vietas uztvert tādā pašā veidā! Piemēram: Pāvila 2. vēstulē Timotejam rakstīts, lai viņš, dodoties ceļā, Troādā paņem Pāvila mēteli, kuru tas tur atstājis pie kāda cilvēka vārdā Karps. Vai jūs šodien taisītos ceļā uz Troādu, lai tur paņemtu Pāvila mēteli – tikai tāpēc, ka Bībelē tā rakstīts? Nē? Es arī ne, jo tas taču sacīts pilnīgi citā sakarībā un citā laikā! Man liekas, ka tas skaidrs arī sieviešu ordinācijas noliedzējiem Latvijā, ka mums, lasot šo Rakstu vietu, jālieto savs saprāts un jāuztver lietas kopsakarībās. Bet attiecībā uz sieviešu ordināciju viņi to acīmredzot nav ar mieru darīt.
Vissāpīgākā man pašai ir sieviešu ordinācijas noliedzēju nekonsekvence. Ordināciju mācītāja amatā viņi sievietēm noliedz, bet kā evaņģēlistēm viņām ļauj kalpot un noturēt dievkalpojumus, viņas tikai nedrīkst iestādīt Svēto Vakarēdienu. Gandrīz 20 sieviešu Latvijā šādi kalpo kā evaņģēlistes. Kas tā par nekonsekvenci: Pāvils aizliedz sievietēm runāt, bet to viņām Latvijā – atsaucoties uz Pāvilu! – neaizliedz. Darīt visus citus mācītāja darbus viņas drīkst – protams, par mazāku algu, jo pats par sevi saprotams, ka mācītājam maksā vairāk nekā „tikai” evaņģēlistei. Vai šāda rīcība sakņojas mīlestībā?
Apskatīsim tuvāk tās vietas Jaunajā Derībā, kur Pāvils saka, ka sievietēm draudzē jāklusē. Pirmā no tām ir Pāvila 1. vēstulē korintiešiem 14. nodaļā: Kā tas parasts visās svēto draudzēs, sievas lai draudzē klusē, jo viņām nav atļauts runāt, bet lai viņas paliek bauslības noteiktajā paklausībā. Bet, ja viņas grib ko zināt, lai izjautā mājās savus vīrus, jo sievai ir apkaunojoši runāt draudzē.
Savu norādi draudzei Pāvils sāk ar ievadu: Kā tas parasts visās svēto draudzēs – tātad tas, kas tagad sekos, ir paradums draudzēs, nevis Dieva mīlestības likums. Kāpēc apustulis Pāvils turpinājumā sievām pavēl klusēt? Lai to saprastu, tuvāk jāpazīst toreizējā sabiedrība un tās tradīcijas. Sākotnēji kristieši uz dievkalpojumiem pulcējās sinagogās, tāpēc draudzes sanākšanās daudz ko pārņēma no jūdu sinagogu dievkalpojumiem. Tie nebija tikai svinīgi un liturģiski, tikpat labi sinagogā varēja arī iestiprināties ar kādu sviestmaizīti un parunāties ar blakussēdētājiem. Ja kāds no jums jau bijis sinagogā, jūs zināt, ka tur vīrieši mēdz sēdēt apakšā, sievietes turpretī augšā balkonā. Ja Pāvils aicina sievietes iztaujāt savus vīrus mājās, tad iemesls tam varētu būt, ka problēmu izraisīja viņu skaļā sasaukšanās ar apakšā sēdošajiem vīriem dievkalpojuma laikā, ja viņas kaut ko nebija sapratušas. To Pāvils gribēja novērst, jo tas traucēja dievkalpojumu. Tātad mēs varētu šo teksta vietu pārrakstīt mūsdienu valodā: Sievas lai draudzē nesarunājas skaļi. Bet, ja viņas grib kaut ko zināt, lai izjautā savus vīrus mājās, jo draudzē nav ko skaļi sasaukties.
Vai sievietes toreiz apustuļu laikos draudzēs tikai klusēja? Nebūt ne, jo Pāvils tai pašā vēstulē korintiešiem 11. nodaļā apraksta, kā sievietēm jāuzvedas, kad tās draudzē pravieto un lūdz, tātad viņas nebūt nebija spiestas dievkalpojumos tikai klusēt.
Otra Rakstu vieta, ar kuru argumentē sieviešu ordinācijas noliedzēji, ir Pāvila 1. vēstule Timotejam 2. nodaļa no 11. līdz 13. panatam: Sieva lai mācās mierā, pilnīgā paklausībā. Un es neļauju sievai vīru mācīt vai valdīt pār vīru, bet tai jāpaliek mierā. Jo Dievs pirmo izveidoja Ādamu, tikai pēc tam Ievu. Šīs rakstu vietas tulkojums nav viennozīmīgs, to iespējams tulkot arī citādi, tā man paskaidroja kāds vācu mācītājs. Un proti: Sievai es neļauju mācīt to, ka vīrs no viņas izcēlies, bet lai viņa klusē. Tātad šī rakstu vieta aizliedz sievietēm celt sevi augstāk par vīriešiem. Vai tas kaut ko izsaka par to, vai sievietes drīkst darboties garīgā amatā?
Bībele vienmēr jālasa kopsakarībā, tāpēc te vērā jāņem tas, ka tas pats Pāvils, rakstot galatiešiem, norāda uz atšķirību izlīdzināšanu Kristū: Tur nav ne jūda, ne grieķa, tur nav ne verga, ne brīvā, tur nav ne vīra, nedz sievas, jo jūs visi esat viens Kristū Jēzū. Gal 3,28
Ļoti spēcīgs arguments sieviešu ordinācijas noliedzējiem šķiet esam tā sauktā radības kārtība – tātad fakts, ka Dievs radsīšanas stāstā 1. Mozus grāmatā vispirms radījis vīrieti un tikai pēc tam sievieti. Arī Pāvils saskata sievas pakļautību vīram. Bet vai Pāvils ir nemaldīgs vai nekļūdīgs? Arī viņš taču dzīvoja sava laikmeta uzskatu un tradīciju iespaidā. Manuprāt, Dievs negrib, ka kāds no dzimumiem sevi uzskatītu par pārāku. Pirmā sieviete nāk no vīrieša, bet visi vīrieši pasaulē nāk no sievietes. Tā sievietes ir pakļautas vīriešiem, un vīrieši pakļauti sievietēm. Tas atbilst savstarpējās pakļaušanās principam, kuru atrodam daudzās vietās apustuļu vēstulēs: Kalpojiet cits citam mīlestībā. Jūsu rīcību lai nemotivē ne sāncensība, ne tukša slavaskāre, bet pazemībā vērtējiet cits citu augstāk par sevi, nedzenieties pēc sava labuma, bet paturiet acīs citu vajadzības. (Gal 5,13+14)
Ko mēs no šī strīdiņa starp baznīcu Latvijā un baznīcu ārpus Latvijas varam mācīties? Ko no tā varam paņemt sev un savai ikdienai? Vispirms jau to, ka katram mums ir savs skats uz lietām, un mums tāds drīkst būt – reizē vienmēr atceroties, ka patiesība nevienam no mums nav ne pilnībā satverama, ne paturama, ne abonējama.
Vēl kādu domu man jums gribētos iedot līdzi. Ja ieskatāmies Bībelē, tad ticībai ir divi aspekti jeb divas daļas, tās ir 1) saturs un 2) forma. Ticībā saturs ir centrālais, ir vissvarīgākais, tas, kam mēs ticam, uz ko paļaujamies, tas, kas ir Dieva glābjošās vēsts kodols. Par to lasām Jāņa 1. vēstules 4. nodaļā: Kas apliecina Jēzu Kristu miesā nākušu, ir no Dieva. Mūsu uzskatāmajā attēlā ticības saturam atbilst fakts, ka apaļā galda vidū atrodas ziedu kārtojums. Bet tad nāk šī ziedu kārtojuma ārējais veidols – kuru katrs no mums redz drusku atšķirīgu, un tāpat ir arī ar ticības ārējo formu. Mūsu brāļiem katoļiem, piemēram, ir savi īpaši uzskati attiecībā uz Mariju un svētajiem; baptistiem savi īpaši uzskati attiecībā uz kristību, adventisti svētdienas vietā svētī sestdienu – tās visas ir ārējās formas. Turpmāk mums nāksies pieņemt to, ka Latvijā luterāņu vairākuma uztvere par sieviešu kalpošanu atšķiras no mūsējās. Arī tā ir formas lieta. Mums nevajag uz viņiem dusmoties, nedz arī viņus nosodīt. Mēs varam par viņiem aizlūgt un koncentrēties uz to, kas mūs vieno – mūsu ticības kopējais saturs jeb kodols.
Ja skatāmies uz dažādām tradīcijām Vecajā Derībā, kā apgraizīšanu vai uz dažādām norādēm attiecībā uz to, ko jūdi drīkstēja ēst un ko ne, tad Jaunajā Derībā šīs ārējās, formālās lietas tiek atceltas, tātad forma vairs nav noteicoša. Jēzus piedzima kā cilvēks kādā noteiktā tautā ar noteiktām tradīcijām. Viņš nevarēja kļūt par vienu no mums, nepakļaujoties arī savas tautas tradīcijām. Tāpat arī mums šodien ir savas tradīcijas. Bet ne toreizējās tradīcijas, kurās dzīvoja Jēzus, nedz arī mūsu šodienas tradīcijas nav dievišķas vai svētas, tās vienmēr ir cilvēku tradīcijas.
Ko Jaunajā Derībā atrodam par bauslību? Jēzus par sevi saka, ka viņš ir atnācis bauslību nevis atcelt, bet piepildīt. Ja sekojam bauslībai un tradīcijām apustuļu vēstulēs, tad īpaši interesanta ir Pāvila vēstule galatiešiem. To ļoti iesaku izlasīt katram no jums. Tās ir tikai sešas nodaļas, kurās runa ir par brīvību ticībā. Es lasīšu pāris izvilkumu no 5. nodaļas, kur viņš paskaidro, ka kristiešiem nav vajadzīga apgraizīšana: Brīvībai Kristus mūs ir atsvabinājis. Tad nu stāviet stipri un neuzņemieties atkal bauslības jūgu! Redzi, es, Pāvils, jums to saku: ja jūs ļaujat sevi apgraizīt, tad Kristus jums neko nepalīdzēs. Un es vēlreiz apliecinu katram, kas apgraizās, ka viņam jāizpilda visa bauslība. Jūs, kas gribat bauslībā tikt attaisnoti, esat šķirti no Kristus, jūs esat atkrituši no žēlastības. Bet mēs garā gaidām uz taisnības cerību, kas ir no ticības. Jo Kristū Jēzū neko neiespēj nedz apgraizīšana, nedz neapgraizīšana, bet gan ticība, kas darbojas caur mīlestību.
Mums tātad smalki jāšķiro, kas no tā, ko Bībelē lasām, pieder pie Dieva glābjošās vēsts – un kas ir tikai cilvēku tradīcija. To mums palīdzēs saprast Svētais Gars, ja viņu lūgsim, jo viņš grib, lai visā, ko mēs darām, mūs vadītu mīlestība, viņš ir tas, kas aicina cilvēkus kalpot Dievam, un viņš dod dāvanas cilvēkiem, lai tie būtu draudzei par svētību. Svētais Gars katram piešķir savu tiesu, kā viņam patīk. Mēs nevaram ierobežot Svēto Garu un nosacīt, ko viņš var darīt un ko ne. Svētais Gars ir suverēns, viņš neturas pie cilvēku tradīciju ierobežojumiem. Ja Svētais Gars ordinētā kalpošanā aicina kādu sievieti – kurš no mums būtu tiesīgs to šai sievietei liegt?!
Visi evaņģēliji beidzas ar līdzīgiem atstāstījumiem, ka Jēzus sūta savus sekotājus, lai tie sludinātu citiem cilvēkiem Dieva vēsti – un pašas pirmās, kuras šādu uzdevumu saņem, ir sievietes Lieldienu rītā pie tukšā kapa. Mācekļi šo uzdevumu saņem krietni vēlāk.
Ja sieviešu ordinācija būtu pret Dieva gribu, tad kristiešiem no tās būtu izcēlies ļaunums. Ja ielūkojamies mūsu baznīcā, kas tajā radies, ordinētu sieviešu kalpošanas rezultātā? Vai ļaunums? Es vismaz to nesaskatu. Gan vācu, gan latviešu draudzēs caur sieviešu kalpošanu esmu piedzīvojusi ļoti daudz laba – tāpat kā caur vīriešu kalpošanu.
Turpinu lasīt no Pāvila vēstules galatiešiem: Jūs, brāļi, esat aicināti brīvībai; vienīgi nedodiet vaļu miesas tieksmēm,bet kalpojiet viens otram mīlestībā! Jo visa bauslība ir piepildīta vienā vārdā, un proti: mīli savu tuvāko kā sevi pašu! – Ja jūs cits citam kožat un viens otru graužat, pielūkojiet, ka cits citu neaprijat! Bet es jums saku: dzīvojiet Garā, tad jūs neļausieties miesas iegribām. Jo miesa iekāro pretēji Garam, bet Gars – pretēji miesai. Tādēļ, ka tie abi stāv viens otram pretī, jūs nedarāt to, ko patiesībā gribat. Ja Gars jūs vada, jūs vairs neesat padoti bauslībai.
Gara auglis ir: mīlestība, miers, prieks, pacietība, krietnums, labestība, uzticamība, lēnprātība, savaldība. Pret tādām lietām nav bauslības. Ja mēs caur Garu esam dzīvi, tad, Gara vadīti, arī dzīvosim. Nekārosim pēc tukša goda, cits citu izaicinādami, cits citu apskauzdami.
Tātad Pāvils galatiešiem skaidri norāda, ka bauslība beidzas mīlestībā. Mīlestība ir vienīgais bauslis, kas paliek, un to arī Jēzus mums Jāņa evaņģēlijā atstājis: Es jums dodu jaunu bausli – mīliet cits citu! Kā es esmu mīlējis jūs, tā arī jūs mīliet cits citu!
Kā mēs varam sasniegt šo mīlestību? Katrā ziņā ne saviem spēkiem. Jāņa evaņģēlijā lasām, ka Jēzus mācekļiem saka: Es esmu vīnakoks, jūs esat zari. Kas manī paliek un es viņā, tas nes daudz augļu, jo bez manis jūs neko nespējat darīt. Kā mēs varam būt kā vīnakoka zari?
Vissvarīgākais taču, ka zars vienmēr paliek pie koka un netiek no tā šķirts. Tātad mums vajadzētu dzīvot tā, lai būtu pastāvīgā kontaktā ar Dievu, lai katru dienu katru soli ejam kopā ar Dievu, lai visus lēmumus izdarām viņa klātbūtnē un zem viņa acīm. Vai mēs to spējam paši saviem spēkiem? Nē, nespējam. Bet mēs varam Dievu lūgt, lai viņš ienāk mūsu dzīvē, lai viņš mums palīdz dzīvot viņa klātbūtnē, un lai viņš mums dod šo mīlestību, kuras mums trūkst. Mēs varam lūgt katrs par sevi:

LŪDZU
Dievs,
palīdzi man būt
laipnam
lēnprātīgam
labvēlīgam
pateicīgam
pazemīgam
izturēties piedienīgi
palikt piezemētam
meklēt labumu visiem
savaldīt savas dusmas
pieminēt labu
priecāties par taisnību
atbalstīt un veicināt to
Dod, lai spēju
visu pieņemt
visu ticēt
visu cerēt
un panest
Nāc ar savu mīlestību
un dzīvo manī!
Āmen!

Lilija Tenhāgena
Minsterē, 2016. gada 3. jūlijā

Veidots ar Mozello

 .