Svētajam Garam
gan daudz vārdu!
Svētais Gars —
tas ir kā vējš, kā uguns liesmas, kā ūdens straumes. Vasarsvētkos vai Svētā
Gara svētkos, ir draudzes, kurās tiek cepts liels, varens kliņģeris! Kādreiz to
rotā ar svecēm, varbūt pat ar 2,000 svecītēm! Kas tas būtu par varenu skatu!
Tomēr, vēl spēcīgāk Svētais Gars darbojas, aizdedzinot ne dzimšanas dienas
sveces, bet mūsu sirdis! Kā mīlam dziedāt: “Liesmas, Svētā Gara liesmas Zemes bērnu
sirdīs met.” (137. dz.)
Un tādas degošas
sirds liesmas Svētais Gars neizpūš, kaut tas ir kā vējš! Kā Pestītājs Jēzus
mācīja sarunā ar Nikodēmu: “Vējš pūš, kur grib, un tu dzirdi tā skaņu, bet tu
nezini, no kurienes tas nāk un kurp iet. Tā ir ar katru, kas piedzimis no
Gara.” (Jņ 3:8). Nikodēma jautājums: “Kā tas var notikt”, novirzīja sarunu uz
to, kā var piedzimt no jauna? Bet kā būtu, ja mēs padomātu, ko nozīmē būt
cilvēkam, ko vada Svētais Gars? Vai arī tam kādreiz nav lemts zināt, no kurienes
ieplūst dvēselē Gara spēks, vai uz kurieni tas vada?
Pestītājs saka,
ka Svētais Gars ir kā vējš, kas pūš, kur gribēdams. Grieķu valodā attiecīgais
vārds “pneuma”, nozīmē gan vēju, gan garu. Ne vēju, ne garu nespējam paši
satvert, paturēt. Bet varam saredzēt un piedzīvot tā klātbūtni un spēku! Kā
Mārtiņš Luters māca, Svētais Gars ir tas, kas redzamo “kristīgo draudzi virs
zemes aicina, apgaismo, svētī un pie Jēzus Kristus uztur īstenā vienīgā
ticībā.”
Un šī ticība
atklāj ko neatvietojamu, dārgu un svētu! Kā apustulis Pāvils raksta: “Gars,
pats kopā ar mūsu garu liecina, ka mēs esam Dieva bērni. Bet, ja bērni, tad arī
mantinieki — Dieva mantinieki un Kristus līdzmantinieki, ja vien līdz ar viņu
ciešam, lai līdz ar viņu nāktu godībā.” (Rom. 8:17) Pāvils piedzīvoja, ka būt
par Svētā Gara vadītiem Dieva bērniem nenozīmēja dzīvot ‘svilpojot’ bez bēdām. Viņš
pats piedzīvoja grūtas ciešanas, bet arī to spēku, ko Gars dāvināja izturēt un
nezaudēt cerību gan priekos, gan bēdās. Un šis Gars dāvināja viņam citus -
brāļus un māsas Kristū, kuri bija ar viņu un lūdza par viņu. Un mēs līdz šai
dienai to saņemam kā Dieva žēlastības dāvanu mūsu kristīgā ģimenē, mūsu
draudzēs, kurās katrs ir arī mūsu draugs Kristū!
Pirmie mācekļi un
apustuļi saprata, ka vieni paši tie nepastāvēs. Tādēļ, lai paldies Dievam, ka
Svētā Gara izliešanai un pirmajam Vasarsvētku sprediķim tūdaļ sekoja pirmās
draudzes dibināšana! (Apd 2:37–42) Prāvests Alberts Ozols iesvētāmiem reiz
skaidroja: “Ja mēs runājam par Svētā Gara plūsmu, tad šīm straumēm vajag
trauku, kur uztvert un uzkrāt ‘dzīvības ūdeni’. Šis trauks ir — Dieva Kristus draudze
un Baznīca.” Un tie, kas tur pulcējas, ir kā vienas ģimenes locekļi — un tas
maina visu!
Reiz Svētā Gara
svētkos draudzē dāvinājām bērniem sarkanus balonus, jo Gars ir kā liesmas!
Baloni bija pildīti ar hēliju. Un, lai cik mazākajiem centāmies mācīt cieši
saturēt balonu stīgas, vairāki ‘aizbēga’ un augšup cēlās! Nevarēju neredzēt, kā
uzreiz reaģēja kāds vecāks draudzes loceklis. Viņš sakustējās, it kā gribot
satvert lidojošos balonus. Viņa sejā parādījās dziļas rūpes par noskumušiem bērniņiem.
Kad iznesu ‘rezerves’ balonus, redzēju, kā nepārprotamā priekā pārvērtās vecais
kungs.
Iedomājos, ka tas
ir tieši tas, ko Svētais Gars dara! Kad jūtam līdzi cits citam, kad mīlestībā
un rūpēs pārvēršamies līdz ar viņiem! Tiek aizmirsti aizrādījumi, pārmetumi,
tad kļūst svarīgi neatstāt nevienu Dieva bērnu bez prieka, bez apziņas, ka tiek
piedots viss, un dots no jauna, ko domājām, ka bijām pazaudējuši.
Un tas ir, ko
svinēt, jo visi kopā esam Viņa Baznīca, Svētā Gara izveidota ģimene. Pārvērtās
bailīgie mācekļi par sludinātājiem un vēl tagad pārvēršas pasaule, kur atskan
Kristus evaņģēlija vēsts.
Lai Dievs svēta
visu mūsu LELBP ar Svētā Gara pieskārienu, lai netrūkst spēka, nedz lūgšanu par
labu citiem! Lai nāk pār jums Svētais Gars kā vējš, kā liesma, kā dzīvības
straume, kā bērniņa prieks, vai kā liecība par kāda cilvēka negaidīto
pārvērtību!
+Lauma Zušēvica
(Teksts un attēls
pārpublicēts no www.lelbpasaule.lv)