Dieva
aicinājums ir dzīvs un patiess

Klāt
vasaras saulgriežu laiks. Latvijā, manā dzimtenē, to
svinēs ar ugunskuriem, dziesmām, dančiem, kā saulgriežos
pienākas. Daba sasniedz pilnību un sāk lēnām virzīties uz
ziemas saulgriežiem. No garākās dienas un īsākās nakts vasarā
uz garāko nakti un īsāko dienu ziemā. Dieva radītā dabā ir
līdzsvars, un mūsu senči to labi zināja. Šī atziņa par
līdzsvaru, liekas, nīkst daudzās mūsu tautas kristīgajās
dvēselēs, domājot par Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas
(LELB) sinodes lēmumu liegt sievietēm ordināciju mācītājas
amatā.
Ārpus
Latvijas
Dzīvojot
ārpus Latvijas, būt par latvieti prasa piespiedu cenšanos. Svešā
kultūrā neaizmirst sevi, kas esmu, un vēl svarīgāk mācīt
saviem bērniem, no kurienes viņu māte ir nākusi, kas viņi ir
caur mani – latvieti, sievieti, draudzes mācītāju un apgabala
prāvesti, mūziķi.
Aizbraucu
no Latvijas 1999. gada 16. jūnijā, pēc vairāku gadu šaubām un
atbildes meklējumiem – vai Dievs mani tiešām aicina būt par
draudzes ganu? Un kā kalpot dzimtenes baznīcā, kur ordinācija
kalpošanai draudzē man bija liegta? Dziļi sirdī zināju, ka
aicinājums ir dzīvs un patiess. Izvēlējos palikt dzimtenē, kas
izvērtās par drosmes, sāpju, cerības, nebeidzamu jautājumu un
paļāvības paraugstundu, jo atklāti uzstājos par sievietes lomu
Latvijas luteriskajā baznīcā, par sieviešu ordināciju. Toreiz,
deviņdesmito gadu beigās, ļoti negribēju aizbraukt no dzimtenes
un noraidīju divus citus piedāvājumus Ziemeļamerikā, pirms devos
uz Grandrapidiem Mičiganas pavalstī viesoties pie latviešu
luterāņu draudzes, kas meklēja jaunu mācītāju. Draudze vēlāk
balsoja un ievēlēja mani par savu mācītāju.
Balss
ir atņemta
Ir
pagājuši divdesmit gadi, tuvu vai puse no mana mūža, ārpus
Latvijas, ārpus baznīcas, ko reiz pazinu, tāpēc, ka uzdrīkstējos
sacīt ko tādu, kam LELB vadība nepiekrita. Labi apzinājos sekas,
iestājoties par tām sievietēm Latvijā, kam balss bija atņemta ar
arhibīskapa Jāņa Vanaga personisku pārliecību, ka sieviete nevar
būt ordinēta par draudzes mācītāju. Tas viss toreiz notika bez
diskusijām, bez dialoga, bez ieklausīšanās visos uzskatos un
viedokļos – ar norādi no augšas.
Pēc
LELB sinodes lēmuma šī gada jūnija sākumā pret sieviešu
kalpošanu ordinētā amatā sociālos medijos, avīžu publikācijās
un citur dzirdēti argumenti, piesaucot Svētos Rakstus jeb Bībeli
par vai pret. Ir jau labi. Arī es klausījos Bībeles vārdos, kad
tie mani uzrunāja sirdī pirms daudziem gadiem. Dievs uzticēja
sievietēm pašu pirmo Kristus augšāmcelšanās vēsti.
Marija
Magdalēna, Joanna, Marija – Jēkaba māte - „un citas ar tām,
kas apustuļiem to sacīja“, kā viņas „atrada akmeni no kapa
noveltu“ un „tā Kunga miesas neatrada“ (Lūkas evaņģēlijs
24:2-3,10b). Katrs evanģēlijs Jēzus augšāmcelšanos apraksta
citādāk, ar detaļām. Pat tajā ziņā Svētajos Rakstos ir
atrodamas atšķirības. Tie nav viengabalaini.
Diskusijas
nevar apiet
Tomēr
man jāsaka, ka visi argumenti par vai pret sievietes ordināciju,
kad tos meklējam Bībelē, ātri vien var savest dažādu uzskatu
pārliecinātos nebeidzamās diskusijās.Tās ir nepieciešamas. Tās
ir svarīgas, bez tām nevar. Bet Bībelē argumentus par vai pret
sieviešu ordināciju mēs neatradīsim! Jo Bībele katru cilvēku
uzrunā pēc viņa ticības. Izlasi vienu un to pašu Svēto Rakstu
vietu šodien, tad pēc pusgada un tad pēc gada, un tad pēc desmit
gadiem – tā tevi uzrunās citādāk, un tu atklāsi tajos pašos
vārdos to, ko agrāk tur nepamanīji. Dzīvais Dieva vārds Bībelē
nekad nepaliek status quo! Tāpat dažādu konfesiju piederīgie
vienu un to pašu pantu vai rakstu vietu Bībelē var izlasīt un
saprast citādāk. Izrādās, arī luterāņi tos var saprast katrs
pa savam, kā to redzam ne vien LELB lēmumos un darbībās, bet arī
vēl citās baznīcās pasaulē, kas sevi sauc par luteriskām.
Mums
drīzāk ir jāatbild uz jautājumu, ar ko luterticīgie atšķiras
no katoļiem vai baptistiem, vai pareizticīgajiem? Kāpēc tu, kā
Kristus ticīgais, svētdienā ej tieši uz luterāņu baznīcu un
piederi tieši luterāņu draudzei?
Luteriskā
ticībā, atšķirībā no katoļu vai citām konfesijām, man
sievietes ordinācija mācītājas amatā ir kā simbols tai
vienotībai, uz kuru mūs aicina Svētais Gars. To mēs atrodam
pamatotu un izskaidrotu Augsburgas apliecībā – luterisma pamata
dokumentā. Tai piekrīt un par vienu no pamatiem nosauc visas
luteriskās konfesijas, ieskaitot LELB. Augsburgas apliecības
rašanās iemesls 1530. gadā bija tieši reliģisko uzskatu
dažādība, ko bija izraisījusi pati reformācija ar Mārtiņu
Luteru priekšgalā.
Arī
LELB pašlaik pastāv uzskatu dažādība.Nav tā, ka sinode pieņēma
lēmumu un visi luterticīgie, kas pieder pie LELB, domā un dara
vienādi. Tā nav! Un tā arī nekad nav bijis.
Augsburgas
apliecība apliecina Kristus evaņģēlija sludināšanas un
sakramentu izdalīšanas nepieciešamību. Šīs divas lietas norāda
uz to, kas ir Kristus baznīca. Apliecība neko nesaka par citām
prasībām – kā vien ticību. Vienīgā prasība ir ticēt Jēzum
Kristum.
Baltās
tunikās un
ebreji?
Doma
par to, ka mācītājam jābūt virišķīgam tāpēc, ka Jēzus bija
vīrietis, nav atrodama ne luteriskās baznīcas vēstures liecībās,
ne pašā Bībelē. Ja mēs vēršam uzmanību uz vienu Jēzus
personības īpašību, tad mums jāvērš uzmanība arī uz to, ka
viņš bija ebrejs, viņam bija brūnas acis, gari mati; kā viņš
ģērbās, ko viņš ēda, kādā gultā gulēja, un tā tālāk. Ja
mēs piesaucam to, ka Dieva Dēls bija vīrietis, tad mums jāpiesauc
arī pārējās viņa individuālās īpašības. Tad tiešām tiem,
kas piesauc zināmas Svēto Rakstu vietas pret sieviešu ordināciju
mācītājas amatā, būtu jābūt autentiskiem un pilnīgiem,
nevairoties arī no citām Jēzus īpatnībām, ņemot vērā viņa
dzimumu.
Bet
tā nenotiek – visi vīrieši mācītāji tūlīt nedodas uz
sinagogu apgraizīties, Jēzus taču pēc ebreju reliģiskās
tradīcijas un bauslības tika apgraizīts. Varbūt retu retais
mēģina atdarināt seno ebreju kulinārijas paražas, ja ir interese
pavadīt laiku virtuvē. Neviens nevalkā baltu tuniku katru dienu un
visu dienu kā Jēzus, bet daži gan valkā melnas sutanas, kas
vairāk atgādina katoļu priesterus, nevis luterāņu mācītājus.
Augstprātīga
iejaukšanās
Dievs
ir radījis visus – gan vīriešus, gan sievietes. Un pats
svarīgākais, ko atcerēties visās diskusijās, pārdomās par šo
tematu un citiem, ir – mēs visi esam grēcinieki Dieva priekšā
un visi esam pestīti, un visi esam vienādi Dieva mīlēti.
Pestīšana Kristū ir visiem viena un tā pati. Ja tā, tad Svētais
Gars, ko cilvēks saņem kristībās, kļūstot par Dieva bērnu,
nešķiro mūs pēc dzimuma, vienam dodot dzirdēt Dieva balsi uz
kalpošanu un citam ne. Tas ir Dieva ziņā, un cilvēku iejaukšanās
pateikt, kurš tad ir spējis sadzirdēt Dieva aicinājumu un kurš
ne, šķiet augstprātīga iejaukšanās Dieva paša lietās.
Laikam
jau nav nekas jauns, ja baznīca kā institūcija cīnās ar jaunām
idejām, domām, zinātnes atklājumiem. Gadsimtu gaitā tā vienmēr
ir tā cīnījusies. Atcerēsimies Galileju, kuram bija sevi
jāaizstāv no sārta liesmām par savu zinātnisko atklājumu, ka
Zeme griežas ap Sauli. 2016. gadā Galileja atklājums mums ir pati
par sevi saprotama lieta un mēs to pieņemam bez šaubām, daudz par
to nemaz nedomājot.
Latvijas
sabiedrībā, kur mūsu tautai izcilas sievietes ir bijušas gan
prezidente, gan premjere, liegt sievietes kalpošanu ordinētā
amatā, sludinot Labo Vēsti – evaņģēliju – un izdalot Dieva
žēlastības līdzekļus, proti, sakramentus, ir bēdīgi un skumji
piedzīvot.
Dievs
pats ir mīlestība
Baznīcai
ir jābūt par labās vēsts devēju visiem – arī tiem, kas
nepiekrīt pašai baznīcai. Tas ir augstākais bauslis, ko Jēzus
dod – «ka jūs cits citu mīlat kā es jūs esmu mīlējis» (Jāņa
evaņģēlijs 15:12). Un «ja jūs mīlat tos, kas jūs mīl, kāds
ir jūsu nopelns?» (Lūkas evaņģēlijs 6: 32a). Kur gan vēl
citur, ja ne baznīcā un draudzē cilvēks var atklāti teikt,
dzīvot un būt bez bailēm par to, kas viņš/viņa ir?
Dievs
radījis cilvēku, katru cilvēku, no savas mīlestības. Mīlējis
un mīl katru cilvēku. Pirms Dievs pasauli radīja, Viņš mūs jau
tad ir mīlējis. Tas ir evaņģēlija uzdevums un pavēle – mīlēt,
kā Dievs mūs mīl. Jo Dievs pats ir mīlestība. «Tā nu paliek
ticība, cerība, mīlestība, šīs trīs; bet lielākā no tām ir
mīlestība» (1. vēstule korintiešiem 13:13).
***
Es
turpinu sludināt evaņģēliju, Labo Vēsti, un gādāt, lai Dieva
žēlastības līdzekļi, kas, saskaņā ar luterisko mācību ir
kristības un Svētais Vakarēdiens, tiek doti katram, kurš tos no
sirds meklē. Ārpus savas dzimtenes. Šad un tad spēlēju čellu
orķestrī – tā mana sirdslieta. Vēl domāju, ka vajadzētu
uzbūvēt maizes krāsni savā pagalmā. Un atrast Ziemeļamerikā
nepazīstamo cukuriņa ābeli, ko iestādīt dārzā, bet pagaidām
nav veicies. ◆
Ilze
Larsena, Grandrapidu draudzes mācītāja ASV, LELBA Vidienes
apgabala prāveste.
Raksts
publicēts laikrakstā „Bauskas Dzīve“ 2016. gada 22. jūnijā.
Pārpublicēts
www.baznica.de un www.lelba.org ar laikraksta
„Bauskas Dzīve“ atļauju.
Izdrukai piemērotākais PDF formāts šeit.
Fotogrāfijās:
1) Ilze Larsena (Foto no video materiāla „Feel Like You Belong – Ilze Larsen“)
2)
Latviešu centrā Ziemeļamerikā – Garezerā, tā 50 gadu
jubilejā. Garezera brīvdabas baznīcā Ilze Larsena garīdznieku
pulkā otrā no kreisās. (Foto no www.lelba.org)