Zemes sāls un pasaules gaišums
Jūs esat zemes sāls, bet, ja sāls kļūst nederīga, ar ko lai to padara sāļu? Tā neder vairs nekam kā vien ārā izmešanai, lai cilvēki to samītu. Jūs esat pasaules gaišums: pilsēta, kas atrodas kalnā, nevar būt apslēpta. Gaismekli iededzis, neviens to neliek zem pūra, bet lukturī; un tas spīd visiem, kas ir namā. Tāpat lai jūsu gaisma spīd cilvēku priekšā, tā ka tie redz jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs. Mateja ev. 5,13-16
Mīļie draugi,
„Jūs esat zemes sāls, jūs esat pasaules gaišums.“ Vai jums tas arī neliekas tā kā drusku par augstu tverts? Man pret šo tekstu dažkārt gribējies iebilst, sak: Jēzu, kas tad es esmu? Ko tad es varu panākt? Es taču esmu tikai vienkāršs, parasts cilvēks! Kā lai es varētu derēt tik dižām lietām – būt par zemes sāli un pasaules gaišumu?!
Mīļie draugi, varbūt arī jūs jūtaties līdzīgi. Varbūt arī jums liekas, ka mums vajadzētu būt daudz gudrākiem un izglītotākiem, daudz labākiem un stiprākiem, lai atbilstu tik lieliem Dieva uzdevumiem. Tāpēc paraudzīsimies, kam Jēzus šos vārdus teica, paraudzīsimeies, kas viņiem piešķīra vērtību un viņus darīja derīgus šim aicinājumam.
Par to, cik liela var būt kāda priekšmeta vērtība, nesen lasīju kādu stāstu. Pablo Pikaso savai pilij Dienvidfrancijā gribējis iegādāties īpašu skapi, tāpēc viņš devies pie galdnieka. Lai parādītu meistaram, kādu tieši viņš skapi vēlētos, viņš uzzīmēja skici.
– Kā jūs domājat, jūs man tādu varēsiet uztaisīt?
– Nu bet skaidrs, ka!
– Un cik tas varētu maksāt?
– Necik, tikai parakstieties uz skices!
Cik liela ir kāda priekšmeta vērtība? Tas var būt atkarīgs no tā, kas uz tā uzrakstījis savu vārdu. Pablo Pikaso skice var būt lietišķa un vienkārša, pat zīmēta uz nodriskāta papīra gabala, un tomēr tā ir vērtīga, jo viņš uz tās parakstījies, viņš uz tās uzrakstījis savu vārdu.
Šī doma mūs ieved mūsu tēmas centrā, tā mums parāda, ko Jēzus mums grib teikt: Jūs esat vērtīgi, jo uz jūsu dzīves rakstīts mans vārds. Tā ir jūsu dziļākā vērtība! Ne jūsu tituli, ne jūsu labie darbi, ne jūsu nami, ne jūsu brīnišķīgie bērni, ne jūsu gleznas un grāmatas to nosaka. Mans vārds uz jūsu dzīves nosaka jūsu vērtību – arī tad, ja jums nav zinātnisku grādu un titulu, arī tad, ja jums nepieder nami un īpašumi, ja bērni jums sagādā rūpes un raizes, ja jūsu kontā nav miljonu. Uz jūsu dzīves es uzrakstīju savu vārdu, jūs man esat vērtīgi, manās acīs jums ir milzīga vērtība!
Atkal un atkal Jēzus meklēja jaunas gleznas un salīdzinājumus, lai to mācekļiem padarītu saprotamu. Savā lielajā Kalna runā viņš saka: Jūs esat zemes sāls, jūs esat pasaules gaišums. Tik liela ir jūsu vērtība, jo uz jūsu dzīves rakstīts mans vārds!
Palūkosimies tuvāk, kam Jēzus to saka. Jo šo teikumu dramatiskumu mēs patiesi saprast varam tikai tad, ja aptveram, kādiem cilvēkiem viņš tos adresē.
Pimajā mirklī atbilde šķiet visai vienkārša: Jēzus to saka mācekļiem, tādiem kā Pēteris, Jānis, Jēkabs vai Toms. Bet kādi cilvēki tie bija? Ja pašķirstām evaņģēlijus, tad atrodam tādus stāstus kā Mateja evaņģēlija 15. nodaļā, kur Jēzus brīdina no neredzīgu cilvēku vadītājiem, kas paši ir akli. Un Pēteris pārjautā: Kā? To es nesaprotu! Vai tu vari mums to paskaidrot vēlreiz? Un Jēzus atjautā: Vai jūs vēl nesaprotat? Mācekļi sacīto nesajēdz, viņi to neaptver. Viņi ir īsti nesaprašas! Vai jūs vēl nesaprotat?
Vai mums arī negadās tā, ka kaut ko galīgi nesaprotam un mums jāatzīstas: es to nesaprotu? Un lūk, tādus cilvēkus Jēzus sauc par zemes sāli un pasaules gaišumu!
Ja ieskatāmies Marka evaņģēlija 9. nodaļā, tur Jēzus savus mācekļus paņem sānis un viņiem uztic kaut ko visai personisku un dramatisku. Tikai jums es to pasaku: man būs jāiet cauri ciešanām un jāmirst. Tas ir mans plāns: ciest un mirt. Mācekļi klausās, viņu reakcija netiek aprakstīta. Bet ceļa turpinājumā viņi savā starpā sarunājas. Par ko? Par jautājumu kurš no viņiem ir lielākais un svarīgākais. Par to viņi runā! Jēzus viņiem atklāj savu turpmāko ciešanu ceļu, bet viņiem prātā tikai viņu pašu karjera.
Vai mums tas neliekas visai pazīstami? Vai arī mēs nepazīstam šo griešanos tikai pašiem ap sevi?
Un šādus cilvēkus Jēzus sauc par zemes sāli un pasaules gaišumu?
Vēl viens piemērs. Lūkas evaņģēlija 8. nodaļā stāstīts par sievietēm, kuras sedza Jēzus izdevumus.
Kas par stāstu – sievietes samaksā rēķinus! Starp šīm sievietēm ir arī Marija Magdalēna. Par viņu teikts, ka Jēzus no viņas izdzinis septiņus dēmonus. Šai sievietei tātad bija pagātne, un ne jau nu slavā mirdzoša, bet drīzāk gan bēdīgi slavena. Vai arī mums katram savā dzīvesstāstā nav bēdīgi slavenas lappuses? Marijai Magdalēnai tādas bija. Sāls un gaišums tu esi, tu ar savu bēdīgi slaveno pagātni! Kādus cilvēkus Jēzus sauc par sāli un gaišumu?!
Nodaļu tālāk lasām, ka Jēzus ar mācekļiem nonāk samariešu ciemā un tur lūdz naktsmājas. Ciema iedzīvotāji viņam atsaka viesmīlību. Tas Tuvajos Austrumos skaitījās gandrīz vai noziegums, tas bija pilnīgi neiedomājami – atsacīt svešiniekam viesmīlību. Un mācekļi parāda, cik labi viņi sapratuši sava meistara misiju – nest mieru, svētību, piedošanu un žēlastību. Viņi jautā: Vai mums nepavēlēt ugunij krist no debesīm, lai viņus iznīcinātu? Un ko Jēzus atbild? Jā, tieši tā? To es jums mācīju? Nē, Jēzus mācekļus apsauc: Vai jūs nezināt, kādam garam piederat? Es nenācu cilvēkus iznīcināt, bet izglābt – un viņš iet tālāk.
Vai mums reizēm neiet visai līdzīgi? Ka mūsu domas nemaz nav miermīlīgas un nemaz nesaskan ar Dieva piedošanas un žēlastības nodomiem? Un tomēr: Jūs esat sāls un gaišums!
Apustuļu darbu grāmatas 4. nodaļā teikts, ka cilvēki par mācekļiem brīnījās, jo saprata, ka viņi ir neizglītoti un vienkārši ļaudis. Bet šos vienkāršos cilvēkus bez augstām skolām un bez izcilas izcelsmes, bez nozīmīgām, ietekmīgām pozīcijām sabiedrībā – tos Jēzus sauc par zemes sāli un pasaules gaišumu! Šos vienkāršos cilvēkus, kuri daudzkārt nesajēdz un nesaprot lietas, cilvēkus ar bēdīgi slavenu pagātni, cilvēkus ar savu raksturiņu un ar ego, šos dīvainos kandidātus, šos lūzerus – kā šodien varbūt sacītu – Jēzus sauc par zemes sāli un pasaules gaišumu! Vērtīgi jūs esat kā Pikaso skice, jo mans vārds rakstīts uz jūsu dzīves. Sāls un gaišums! Jūs. Tieši jūs!
Kroni Jēzus mācekļu „izlasei“ uzliek Pēteris. Jāņa evaņģēlija 18. nodaļā lasām, ka pēc Jēzus apcietināšanas Ģetzemanes dārzā, kad viņš atradās augstā priestera namā, Pēteris, baidīdamies no cilvēkiem, trīsreiz sakās Jēzu nepazīstam. Neuzticīgs noliedzējs pieder pie tiem, kurus Jēzus sauc par zemes sāli un pasaules gaišumu!
Vēlāk pēc Augšāmcelšanās, kad Pēteris ar citiem mācekļiem visu nakti neveiksmīgi zvejojuši, Jēzus viņus sagaida ezera krastā ar brokastīm. Un tad Jēzus trīsreiz jautā Pēterim: Vai tu mani mīli?
Viņš Pēterim nepārmet notikušo. Viņš neuzstāda noteikumus iespējamai tālākai sadarbībai. Jēzus prasība nav arī, lai Pēterim vienmēr visās lietās būtu pareizie uzskati un lai viņš vienmēr rīkotos pareizi un viņam neko nevarētu pārmest. Jēzum svarīgs viens vienīgs jautājums: Pēter, vai tu mani mīli?
Jēzum acīmredzot nemaz nerūp, lai mēs vienmēr visu saprastu, lai mums visās lietās būtu pareizie uzskati, lai mēs vienmēr rīkotos pareizi. Kļūdās taču katrs cilvēks bez izņēmuma. Viņam vissvarīgākais ir jautājums, vai mēs viņu mīlam.
Ja mēs Jēzu mīlam, tad viņš ir svarīgs un svarīga viņa slava, nevis mēs ar savu nevainojami balto vesti un ar savu pareizumu. Ja mēs Jēzu mīlam, mēs varam atzīties savās kļūdās un nepilnībās un lūgt piedošanu tiem, kam esam darījuši pāri. Un savukārt mēs varam piedot tiem, no kuriem paši esam cietuši. Līdzīgi kā mēs lūdzamies lūgšanā, kuru Jēzus mums mācījis: Piedod mums mūsu parādus, kā mēs piedodam saviem parādniekiem. Un tad Dievs mūs var izmantot saviem mērķiem.
Dievs pasaulē savus mērķus sasniedz ar nepacietīgiem, impulsīviem cilvēkiem, ar cilvēkiem, kam ir bēdīgi slavena pagātne, ar cilvēkiem, kas ne vienmēr visu aptver, ar tādiem, kam ir ne tikai labas idejas un ir bīstams ego, ar bailīgiem un kļūdīgiem cilvēkiem, ar cilvēkiem bez atbilstošas izglītības, ar vienkāršiem cilvēkiem! Es esmu ar jums, jūs esat sāls un gaišums šai zemei un pasaulei – visur, kur jūs atrodaties!
„Jūs esat zemes sāls, jūs esat pasaules gaišums.“ Vai ievērojāt? Te nav teikts: jums jābūt. Tā nav pavēle: Esi! Un ja tu pietiekami papūlēsies, tad tu to sasniegsi! Tā nav arī varbūtība vai pārmetums: Jums taču vajadzētu būt par sāli un gaišumu! Jēzus saka: Jūs esat! Tu esi! Reliģiski-morāliskas balsis mūsos un ap mums parasti pauž, kas mēs vēl neesam un kā mums visa vēl trūkst. Jēzus rīkojas citādāk. Tu esi sāls! Jūs esat gaišums! Jēzus nesaka, ka ar lielām pūlēm mēs reiz varētu par to kļūt. Nē, viņš mūs pasludina par zemes sāli, ieceļ par pasaules gaišumu! Viņš mūs pilnvaro! Viņš to paskaidro mācekļiem un reizē arī mums: Ja jums tas līdz šim varbūt nebija skaidrs, tad lūdzu – jūs esat sāls un gaišums savā ikdienā, tur, kur jūs esat – Latvijā, Vācijā un visā izkaisītajā latviešu pasaulē!
Ieceļot un pasludinot mūs par zemes sāli un pasaules gaišumu, Jēzum ir nolūks un mērķis. Tam pie kaut kā jānoved! No mūsu puses tam vajadzīga trīskārša atvēršanās.
Atvērsim savu sirdi – tai patiesībai, ko Jēzus mums saka par mums pašiem. Sāksim apzināties un pieņemt, ka mēs esam sāls un gaisma. Dievam svarīga mūsu atvērtība. Marija, piemēram, saņem aicinājumu nest pasaulē Dieva Dēlu. Un viņa atveras: Redzi, es esmu Kunga kalpone, lai notiek ar mani pēc tava vārda. Un ar to viņa nododas Dieva rīcībā.
Pirms 55 gadiem, tātad vēl dziļos padomju gados, kāds jauns ģimenes tēvs Siguldā, pēc amata atslēdznieks toreizējā lauktehnikā, līdzīgā veidā pieņēma Dieva aicinājumu uzņemties atbildību draudzē un tika ordinēts par diakonu – tas bija mans tēvs. Redzi, es esmu Kunga kalps, lai notiek ar mani pēc viņa vārda! Šodien es speru līdzīgu soli.
Jēzus ieceļ un apstiprina katru no mums. Man vajag tevi kā sāli šeit un kā gaismu tur. Bez tevis cilvēki ap tevi nepiedzīvos manu mīlestību, nesaņems vajadzīgo palīdzību, neuzzinās par manu piedošanu!
Mēs varam atsaukties: Jēzu, te es esmu, paldies par vērtību, ko tu man piešķir – būt par sāli un gaišumu! Ņem manas zināšanas un prasmes, ņem manu tehnisko saprašanu, manu muzikalitāti, manu laiku un spēku, ņem manu nelielo izglītību, manu radošumu un fantāziju. Ņem to, tas nav daudz, bet tas pieder tev. Es tev to dodu bez ierobežojumiem. Ņem visu!
Un tad pasaule ar mani, ar tevi var kļūt citādāka nekā bez mums.
Atver savas rokas! Kad mūsu sirdis atvērtas, tad rokas atveras kā pašas no sevis. Skaidrs, ka mūsu uzdevumiem vajadzēs arī līdzekļus. Atveriet savas rokas! Atvērtas rokas – tas ir dāsnums, tā ir viesmīlība. Sāls un gaišums! Kas mums ir, to mēs dodam, jo tas vispirmām kārtām pieder nevis mums pašiem, bet Dievam. Mūsu vērtību nenosaka mūsu īpašums. Mēs jau esam tik ļoti vērtīgi, tāpēc mēs varam arī atdot. Atver savas rokas!
Atver savu muti! Stāsti citiem par savu cerību, stāsti par to, ko Dievs izdarījis tavā dzīvē! Citādi cilvēki neuzzinās par Dieva mīlestību un palīdzību, ko viņš grib dāvināt katram, kas viņam uzticas un viņam atveras.
Pirms daudziem gadiem Minsteres toreizējā mācītāja Ilze Kuplēna mūsu laulībām izvēlējās šos pantus: „Jūs esat zemes sāls, jūs esat pasaules gaišums.“ Vairāk nekā 30 gadu šie vārdi mani pavadījuši. Kādu laiku tiem strīdējos pretī, laika gaitā tos tomēr pieņēmu.
Mīļie minsterieši – klātienē un tiešsaistē! Jā, es esmu tikpat vienkāršs un parasts cilvēks kā jebkurš no jums. Un – es esmu ar mieru dalīties tajā, ar ko Dievs mani apdāvinājis, esmu ar mieru iesaistīties viņa darbā. Kaut draudzei nevarēšu atvietot pilna laika mācītāju, tomēr gribu darīt visu, ko vien varēšu. Un es ceru, ka mēs visi kopā varēsim veikt Dieva uzdevumus, kopā varēsim būt zemes sāls un pasaules gaišums Minsterē un apkārtnē.
Tad varētu būt tā kā attēlā uz mūsu dziesmu lapiņām: pa labi un pa kreisi ir nami, ir augstceltnes, tās ir kā ikdiena ar stingrām līnijām un formām, ir kā mūsu dzīve ar savu noteikto struktūru. Bet paceļot acis augšup, vidū redzams krusts, un caur to atveras brīvs skats uz augšu, uz debesīm. Mēs ikdienā varam būt tie, kas citiem palīdz pacelt skatu uz augšu, uz debesīm, uz Dieva mīlestību. Tā mēs varam sekot Jēzus aicinājumam būt zemes sāls un pasaules gaišums. Uz to lai mums visiem palīdz Dievs! Āmen.
Diakone Lilija Tenhagen (sprediķi teica savā ordinācijas dievkalpojumā Annabergā, 2021.gada 29.augustā)