Vārds tapa Miesa
Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām
viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušajam Dēlam, pilnu žēlastības un
patiesības. (Jņ.
1,14)
Mīļie
latvieši, lai kur Jūs būtu, mīļā Ziemas svētku draudze,
ir
cilvēki, kas saka, ka Dievam klājas labi! Viņš dzīvo debesīs, tāli no mums un mūsu
ikdienas, no cilvēcīgajiem strīdiem, nelaimēm un kariem! Viņam mūžībā vai
paradīzē labi kājas!
Viņām
nav jācīnās par darba vietu, pensiju, veselības apdrošināšanu. Nav jāiet uz
ielām demonstrēt. Viņam nav ne stress, ne burnouts. Viņam nav bailes iet pie
ārsta, nav bailes no zobārsta. Viņš nezin kā tas ir stāvēt korķī, Rīgas,
Berlīnes vai Vašingtonas pilētas sastrēgumos, garās Maximas, Rimī vai Walmart kases
rindās. Nezina kā tas ir kļūt vecam, nespēcīgam un vientuļam, pamestam. Ar
vienu vārdu sakot, Dievam klājās labi!
Un
kā ar mums, cilvēkiem? Vai mums klājas labi? Varētu taču būt labāk! Dzīvot bez
visām negatīvām dzīves blakus parādībām, bez kariem, ekonomiskām problēmām
valstīs un pašu makos. Dzīvot vienkārši labi, pie kam būtu jāpiebilst, ka labā
mērs nav visiem vienāds un labam seko „vēl labāks”.
Gluži
neticami, Dievs kam tik labi debesīs, vai paradīzē klājas, no savas augstienes nokāpa
un tapa cilvēks, lai piedzīvotu cilvēku dzīvi ar visām jau minētām blakus
parādībām un problēmām. Un kā labi zinām, mēs, cilvēki Viņā nesaskatījām
dievišķo godību, kā Tēva vienpiedzimušajam Dēlam, pilnu žēlastības un
patiesības. Mums bija jāmācās šo zēlastību saskatīt!
Un
šķita, ka ar laiku iemācījāmies. Bet vai tiešām?
Kādā
vācu bērna grāmatas (Birne in der Kirche von Günter
Herburger) autors raksta par fantastiskās spuldzes[1]
piedzīvojumiem, pie kam šī spuldze prot gan runāt, gan lidot. Kādu dienu
spuldze ielido baznīcā un ierauga Kristu pie krusta un ir sašutis. Un tieši šai
acumirklī, turpat pie baznīcas durvīm, notiek satiksmes nelaimes gadījums,
divas mašīnas saskrienas. Mašīnas sabuktētas, bet arī cilvēki cietuši. Spuldze
iedrāžas atpakaļ baznīcā un sauc: ”Jēzu, kāp no krusta lejā, Tu esi vajadzīgs!”
Un patiešām Jēzus nokāp no krusta, iziet no baznīcas līdz sabuktētām mašīnām un
ievainoties cilvēkiem un viņiem palīdz un viņus dziedina. Skatītāji, tādi jau
tādās reizēs netrūkst, brīnās par šī
cilvēka enerģiju un uzņēmību un tad, kad šīs cilvēks viņus uzrunā teikdams, ka
katrs var palīdzēt, skatītāji un garāmgājēji Viņu atpazīst un sauc: „Tas ir
Jēzus, Viņš no krusta ir nokāpis!” Un
tūdaļ grib Jēzu nest atpakaļ baznīcā, jo nevar taču Jēzus ārpus baznīcas mūriem
iedomāties. Bet Jēzus negrib būt atkal krustā kārts . Viņš grib būtu ar un pie mums
cilvēkiem!
Stāts
bērniem, bet vai tiešām tikai bērniem?
Ziemsvētku laikā ir vērts atgriezties bērnībā un reizēm raudzīties
bērna acīm pasaules notikumos un savas dzīves atmiņās, lai atrastu „Kristus
bērniņu”, lai Viņā meklētu Dievu un kaut taustoties censtos viņu atrast, lai
gan viņš nav tālu nevienam no mums
(Apd.17,27). Un tad mēs skatīsim Viņā godību, tādu godību kā Tēva
vienpiedzimušajam Dēlam, pilnu žēlastības un patiesības – un mīlestības.
Mīlēsim, jo Viņš ir mūs pirmais mīlējis (1. Jņ.4, 19) …un
arī mums būs labi!
Es esmu pārliecināts, ka ne nāve, ne dzīvība, ne eņģeļi,
ne varas, ne lietas esošās, ne nākamās, ne spēki, ne augstumi, ne dziļumi, ne
cita kāda radīta lieta mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies
Kristū Jēzū, mūsu Kungā (Rom. 8,38-39)!
Gaišus un priecīgus Kristus dzimšanas svētkus!
Jūsu prāvests Klāvs Bērziņš,
2014. gada Ziemsvētkos, Rīgā
Foto © Tālis Rēdmanis