Dundagas svētais Juris

   Dieva Tēva mīlestība, Kristus žēlastība un Svēta Gara sadraudzība lai ir ar mums visiem, kad ieklausāmies vārdos no Pāvila pirmās vēstules korintiešiem:
   “Bet jūs esat Kristus miesa un katrs par sevi locekļi… Vai tad visi ir apustuļi? Vai visi ir pravieši? Vai visi ir mācītāji?… Bet dzenieties pēc vislielākajām dāvanām.” (1.Kor. 12:27,29,31)
Dievs, svētī mūs visus ar savu Svēto Garu, lai tā spēkā esam ietverti vienotībā un mīlestībā, lai Tu, Dievs un mēs esam vienoti. Jo Tavi vārdi bija, ir un būs mūžīga patiesība. Amen.
   Padomāsim​ šodien par praviešiem.
   Mans vecaistēvs bija no Dundagas puses Kurzemē. Viņa vecaistēvs savā jaunībā cilvēkus pazinis, kas paši svēto Juri redzējuši. Svētais Juris bijis tāds pats cilvēks, kā visi citi, tikai ar sevišķām zināšanām un varēšanām. Viņš esot zinājis stādu, koku un dzīvnieku valodu, sarunājies ar kokiem, putniem un meža zvēriem. Putni un meža dzīvnieki – stirnas un brieži nākuši pie viņa klāt bez bailēm.
   Svētais Juris varēja pateikt, kas notiksies rīt vai parīt. Un tas, ko viņš teica, tā arī notika.
Vasarās, svētdienas rītos, uz baznīcu nākot, Jurim nav bijis jāiet pa lielceļu - ar līkumu apkārt ezeram, tāpat, kā visiem citiem. Viņš pienācis pie ezera, noāvis kājas, paņēmis pastalas rokā, lai ūdenī nesamirkst, un basām kājām nācis taisni pāri. Cilvēki pa gabalu redzējuši viņu ejam, baltās drēbēs ģērbušos, kā tajos laikos bija parasti iet baznīcā.
   Reiz svētais Juris redzējis baznīcā ienākam velnu ar teļādu rokā. To redzejis tikai svētais Juris, neviens cits. Velns aizgājis uz kanceli, nostājies mācītājam blakām un pierakstījis uz teļādas visus grēciniekus, kas sprediķa laikā aizsnaudušies.
   Jurim, to redzot, uznācis smiekliņš, un viņš pie sevis nodomājis: Mani gan tu uz tās teļādas nepierakstīsi! Taču tanī brīdī, par velnu domādams, svētais Juris nav saklausījis mācītāja svētīšanas vārdus. Velns, to pamanīdams, pasmējies un pašā augšā uz teļādas pierakstījis: svētais Juris. Nu svētais Juris ļoti iztrūcies un lūdzis Dievu, lai izdzēš viņa vārdu no teļādas, bet viņa vārds kā palika, tā palika.
   No baznīcas mājā nākot, Juris darījis atkal tāpat kā citām reizēm: pienācis pie ezera, noāvis kājas un gājis pāri. Aizgājis līdz vidum – un – nogrimis.
   Šis stāsts ir ļoti latvisks, jo, kas tad tas latviešu velns šinī reizītē cits ir, kā maza nejaušība, maza neuzmanība, jeb uzmanības traucējums - apmēram tā, kā var notikties, kad mēs darām vienu, bet ar domām jau esam pie nākošā darbiņa.
   Varbūt mēs brīnāmies, kāpēc svētais Juris nogrima, ja viņš bija svēts. Vai svēts būdams viņš vispār varēja kļūdīties, un vai viņam nebija kāda sevišķa aizsardzība? Laikam nebija viss. Tas, ka viņš bija svēts, nozīmē, ka viņš bija svētīts. Viņš bija nosvētīts savās kristībās un pieņemts Dieva saimē - tāpat kā mēs. Kad ir runa par visiem svētajiem un par Dieva izredzēto tautu, tad ir runa par mums pašiem. Jo mēs paši esam tie svētie, kas ir nosvētīti ar Svētā Gara klātbūtni savās kristībās un pieņemti Dieva saimē.
   Bet svētais Juris bija arī cilvēks - tāpat kā mēs. Svētais Juris, cilvēks būdams, pa reizei bija mazliet iedomīgs un neuzmanīgs, mazlietiņ lepns uz savām spējām, kā jau cilvēki mēdz būt. Laimīgā kārtā, ne katrai mūsu kļūdai ir nelabas sekas.
   Pāvils prasa, Vai visi ir apustuļi, un vai visi ir pravieši? Visi gan ne, bet svētais Juris bija pravietis. Un pravietis ir īsts cilvēks. Pravietis neredz un nedzird kaut ko pavisam citu, kā citi cilvēki. Viņš redz un dzird to pašu, ko visi citi, bet viņš ir iejūtīgāks par citiem. Pravietis jūt citiem līdzi. Kad viņš redz, ka kāds priecājas, viņš priecājas līdzi. Kad kāds cits bēdājas un sēro, viņš sēro līdzi.​
   Tas ir pamats pravietiskam uzdevumam: saprast un dot padomu, kas dotā situācijā ir jādara.​
   Tieši par šo tematu Pāvils arī raksta savā vēstulē romiešiem:
   Priecājieties ar priecīgajiem, raudiet ar tiem, kas raud. Palīdziet svētajiem. Tātad, palīdziet viens otram savā starpā. Jūtiet līdzi citiem, sniedziet roku palīgā, kad jūs varat. Un šis ir ceļš būt tādam, kā pravietim. Izjust, sajust, saprast to, ko citi jūt.
   Pravietis sajūt vēju, kas loka vārpas labības laukā un dzird, kā asni dīgst. Ar sava gara domam viņš lēkā kopā ar zaķīšiem pa pagalmu un peld ar zivtiņām jūrā. Tāpēc pravietis arī saprot dabas valodu. Varbūt skan drusku bērnišķīgi tāda lēkāšana ar zaķīšiem vai peldēšana ar zivtiņām.
Bet tieši šādu bērnišķīgu ticību Jēzus no mums vēlas. Kā jau mēs tanī skaistā baznīcas dziesmiņā dziedājām Andreja svētbrīdī, Māci man ticēt, Kungs, māci man lūgt, bērnišķi ticēt un bērnišķi lūgt.
   Šī iejūtība, jeb šīs sevišķās pravieša spējas ir: Saredzēt un izjust Dieva klātbūtni lietās un cilvēkos.
   Tālāk Pāvils raksta: Dzenieties pēc vislielākajām dāvanām. Bet kas tad ir tās vislielākās dāvanas? Tās vislielākās dāvanas ir, izjust un redzēt Dievu cilvēkos un dabā - un izjust Dieva mīlestības spēku dabā un cilvēkos. Vislielākā dāvana ir Dieva mīlestības spēks.
   Vislielākā dāvana ir Dieva mīlestības spēks.
   Mēs visi esam Dieva radība. No Dieva mīlestības mēs esam radīti, un mūsos ir Dieva mīlestība. Pravietis to saredz tur, kur citi to neredz.
   Šo Dieva mīlestības spēku var izjust ne tikai pravieši vai apustuļi, bet visi​,​ kas atver savu sirdi Dieva vārdam un Dieva vadībai. Mēs visi, kas esam svētīti savās kristībās un piederam Dieva saimei, varam iegūt šīs vislielākās dāvanas, kad mēs atveram savu sirdi Dievam. Lūgsim, lai Dievs mūs arī turpmāk vada un lai Dievs mums palīdz katrā cilvēkā meklēt - un atrast - dievišķīgo.
   Mīļā draudze, mēs dzirdējām seno teiku par svēto Juri.​ Viņam gan beigās mazas nejaušības dēļ neizgāja labi. Tomēr, koncentrēsimies uz to, kas svētajam Jurim izdevās un uz to, ko viņš mācēja, nevis uz to, kas viņam misējās.
   Svētais Juris bija īsts cilvēks ar cilvēciskām domām un īpašībām​, pat vājībām.
   Cilvēks būdams, viņš kaut kad arī aizgāja pie tēviem. Un, ja viņš gluži neuzbrauca debesīs uguns karietē, kā kāds cits vēl slavenāks pravietis, tad viņš tikpat labi varēja no šīs saules aiziet Dundagas ezera vidū. Bet tas šinī stāstā nav galvenais.
   Svētajam Jurim bija atvērta sirds Dieva klātbūtnei. Šī teika var mums palīdzēt izprast apustuļa Pāvila domu, ka ar atvērtām sirdīm Dieva vadībai mēs varam iegūt vislielākās dāvanas: Dieva mīlestības spēku atrast paši sevī un visos cilvēkos un dabā.
   Varbūt mēs neesam visi pravieši vai apustuļi – tomēr, mūsu Tēva mājā ir daudz istabu. Tur ir daudz vietas. ​ Mūsu Tēva mājā ir vieta ne tikai apustuļiem un praviešiem, bet mums visiem​. Tur ir vieta mācītājiem un mācekļiem, skolotājiem un skolēniem, vadītājiem un kalpiem, brīnumu darītājiem, tiem, kas runā mēlēs un tiem, kas var teikto iztulkot ​- ​ ar vārdu sakot, ​mūsu Tēva mājā ir vieta katram no mums.
   No svētā Jura mēs varam mācīties​ visā cilvēcībā​ atvērt savas sirdis Dieva mīlestības spēkam visur, kur vien mēs esam un tādā veidā saņemt vislielākās dāvanas.

Diakone Rasma Gundega Ieviņa,
Svētruna teikta Rasmas Gundegas Ieviņas ordinācijas dievkalpojumā 2016. gada 28. maijā, Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas ārpus Latvijas apgabala konferences laikā, Bonnā, Annabergā.
foto © Tālis Rēdmanis