Dundagas
svētais Juris

Dieva
Tēva mīlestība, Kristus žēlastība un Svēta Gara sadraudzība
lai ir ar mums visiem, kad ieklausāmies vārdos no Pāvila pirmās
vēstules korintiešiem:
“Bet
jūs esat Kristus miesa un katrs par sevi locekļi… Vai
tad visi ir apustuļi? Vai visi ir pravieši? Vai visi ir
mācītāji?… Bet dzenieties pēc vislielākajām dāvanām.”
(1.Kor. 12:27,29,31)
Dievs,
svētī mūs visus ar savu Svēto Garu, lai tā spēkā esam ietverti
vienotībā un mīlestībā, lai Tu, Dievs un mēs esam vienoti. Jo
Tavi vārdi bija, ir un būs mūžīga patiesība. Amen.
Padomāsim
šodien par praviešiem.
Mans
vecaistēvs bija no Dundagas puses Kurzemē. Viņa vecaistēvs savā
jaunībā cilvēkus pazinis, kas paši svēto Juri redzējuši.
Svētais Juris bijis tāds pats cilvēks, kā visi citi, tikai ar
sevišķām zināšanām un varēšanām. Viņš esot zinājis
stādu, koku un dzīvnieku valodu, sarunājies ar kokiem, putniem un
meža zvēriem. Putni un meža dzīvnieki – stirnas un brieži
nākuši pie viņa klāt bez bailēm.
Svētais
Juris varēja pateikt, kas notiksies rīt vai parīt. Un tas, ko
viņš teica, tā arī notika.
Vasarās,
svētdienas rītos, uz baznīcu nākot, Jurim nav bijis jāiet pa
lielceļu - ar līkumu apkārt ezeram, tāpat, kā visiem citiem.
Viņš pienācis pie ezera, noāvis kājas, paņēmis pastalas rokā,
lai ūdenī nesamirkst, un basām kājām nācis taisni pāri.
Cilvēki pa gabalu redzējuši viņu ejam, baltās drēbēs ģērbušos,
kā tajos laikos bija parasti iet baznīcā.
Reiz
svētais Juris redzējis baznīcā ienākam velnu ar teļādu rokā.
To redzejis tikai svētais Juris, neviens cits. Velns aizgājis uz
kanceli, nostājies mācītājam blakām un pierakstījis uz teļādas
visus grēciniekus, kas sprediķa laikā aizsnaudušies.
Jurim,
to redzot, uznācis smiekliņš, un viņš pie sevis nodomājis:
Mani gan tu uz tās teļādas nepierakstīsi! Taču tanī brīdī,
par velnu domādams, svētais Juris nav saklausījis mācītāja
svētīšanas vārdus. Velns, to pamanīdams, pasmējies un pašā
augšā uz teļādas pierakstījis: svētais Juris. Nu svētais
Juris ļoti iztrūcies un lūdzis Dievu, lai izdzēš viņa vārdu no
teļādas, bet viņa vārds kā palika, tā palika.
No
baznīcas mājā nākot, Juris darījis atkal tāpat kā citām
reizēm: pienācis pie ezera, noāvis kājas un gājis pāri.
Aizgājis līdz vidum – un – nogrimis.
Šis
stāsts ir ļoti latvisks, jo, kas tad tas latviešu velns šinī
reizītē cits ir, kā maza nejaušība, maza neuzmanība, jeb
uzmanības traucējums - apmēram tā, kā var notikties, kad mēs
darām vienu, bet ar domām jau esam pie nākošā darbiņa.
Varbūt
mēs brīnāmies, kāpēc svētais Juris nogrima, ja viņš bija
svēts. Vai svēts būdams viņš vispār varēja kļūdīties, un
vai viņam nebija kāda sevišķa aizsardzība? Laikam nebija viss.
Tas, ka viņš bija svēts, nozīmē, ka viņš bija svētīts. Viņš
bija nosvētīts savās kristībās un pieņemts Dieva saimē - tāpat
kā mēs. Kad ir runa par visiem svētajiem un par Dieva izredzēto
tautu, tad ir runa par mums pašiem. Jo mēs paši esam tie svētie,
kas ir nosvētīti ar Svētā Gara klātbūtni savās kristībās un
pieņemti Dieva saimē.
Bet
svētais Juris bija arī cilvēks - tāpat kā mēs. Svētais Juris,
cilvēks būdams, pa reizei bija mazliet iedomīgs un neuzmanīgs,
mazlietiņ lepns uz savām spējām, kā jau cilvēki mēdz būt.
Laimīgā kārtā, ne katrai mūsu kļūdai ir nelabas sekas.
Pāvils
prasa, Vai visi ir apustuļi, un vai visi ir pravieši? Visi gan ne,
bet svētais Juris bija pravietis. Un pravietis ir īsts cilvēks.
Pravietis neredz un nedzird kaut ko pavisam citu, kā citi cilvēki.
Viņš redz un dzird to pašu, ko visi citi, bet viņš ir iejūtīgāks
par citiem. Pravietis jūt citiem līdzi. Kad viņš redz, ka kāds
priecājas, viņš priecājas līdzi. Kad kāds cits bēdājas un
sēro, viņš sēro līdzi.
Tas
ir pamats pravietiskam uzdevumam: saprast un dot padomu, kas dotā
situācijā ir jādara.
Tieši
par šo tematu Pāvils arī raksta savā vēstulē romiešiem:
Priecājieties
ar priecīgajiem, raudiet ar tiem, kas raud. Palīdziet svētajiem.
Tātad, palīdziet viens otram savā starpā. Jūtiet līdzi
citiem, sniedziet roku palīgā, kad jūs varat. Un šis ir ceļš
būt tādam, kā pravietim. Izjust, sajust, saprast to, ko citi jūt.
Pravietis
sajūt vēju, kas loka vārpas labības laukā un dzird, kā asni
dīgst. Ar sava gara domam viņš lēkā
kopā ar zaķīšiem pa pagalmu un peld ar zivtiņām jūrā. Tāpēc
pravietis arī saprot dabas valodu. Varbūt skan drusku bērnišķīgi
tāda lēkāšana ar zaķīšiem vai peldēšana ar zivtiņām.
Bet
tieši šādu bērnišķīgu ticību Jēzus no mums vēlas. Kā jau
mēs tanī skaistā baznīcas dziesmiņā dziedājām Andreja
svētbrīdī, Māci man ticēt, Kungs, māci man lūgt, bērnišķi
ticēt un bērnišķi lūgt.
Šī
iejūtība, jeb šīs sevišķās pravieša spējas ir: Saredzēt
un izjust Dieva klātbūtni lietās un cilvēkos.
Tālāk
Pāvils raksta: Dzenieties pēc vislielākajām dāvanām. Bet kas
tad ir tās vislielākās dāvanas? Tās vislielākās dāvanas ir,
izjust un redzēt Dievu cilvēkos un dabā - un izjust Dieva
mīlestības spēku dabā un cilvēkos. Vislielākā dāvana ir
Dieva mīlestības spēks.
Vislielākā
dāvana ir Dieva mīlestības spēks.
Mēs
visi esam Dieva radība. No Dieva mīlestības mēs esam radīti, un
mūsos ir Dieva mīlestība. Pravietis to saredz tur, kur citi to
neredz.
Šo
Dieva mīlestības spēku var izjust ne tikai pravieši vai apustuļi,
bet visi,
kas atver savu sirdi Dieva vārdam un Dieva vadībai. Mēs visi, kas
esam svētīti savās kristībās un piederam Dieva saimei, varam
iegūt šīs vislielākās dāvanas, kad mēs atveram savu sirdi
Dievam. Lūgsim, lai Dievs mūs arī turpmāk vada un lai Dievs mums
palīdz katrā cilvēkā meklēt - un atrast - dievišķīgo.
Mīļā
draudze, mēs dzirdējām seno teiku par svēto Juri.
Viņam gan beigās mazas nejaušības dēļ neizgāja labi. Tomēr,
koncentrēsimies uz to, kas svētajam Jurim izdevās un uz to, ko
viņš mācēja, nevis uz to, kas viņam misējās.
Svētais
Juris bija īsts cilvēks ar cilvēciskām
domām un īpašībām,
pat vājībām.
Cilvēks
būdams, viņš kaut kad arī aizgāja pie tēviem. Un, ja viņš
gluži neuzbrauca debesīs uguns karietē, kā kāds cits vēl
slavenāks pravietis, tad viņš tikpat labi varēja no šīs saules
aiziet Dundagas ezera vidū. Bet tas šinī stāstā nav galvenais.
Svētajam
Jurim bija atvērta sirds Dieva klātbūtnei. Šī teika var mums
palīdzēt izprast apustuļa Pāvila domu, ka ar atvērtām sirdīm
Dieva vadībai mēs varam iegūt vislielākās dāvanas: Dieva
mīlestības spēku atrast paši sevī un visos cilvēkos un dabā.
Varbūt
mēs neesam visi pravieši vai apustuļi – tomēr, mūsu Tēva mājā
ir daudz istabu. Tur ir daudz vietas.
Mūsu
Tēva mājā ir vieta ne tikai apustuļiem un praviešiem, bet mums
visiem.
Tur ir vieta mācītājiem un mācekļiem, skolotājiem un
skolēniem, vadītājiem un kalpiem, brīnumu darītājiem, tiem, kas
runā mēlēs un tiem, kas var teikto iztulkot -
ar vārdu sakot, mūsu
Tēva mājā ir vieta katram no mums.
No
svētā Jura mēs varam mācīties
visā cilvēcībā
atvērt savas sirdis Dieva mīlestības spēkam visur, kur vien mēs
esam un tādā veidā saņemt vislielākās dāvanas.
Diakone
Rasma Gundega Ieviņa,
Svētruna
teikta Rasmas Gundegas Ieviņas ordinācijas dievkalpojumā 2016.
gada 28. maijā,
Latvijas
evaņģēliski luteriskās Baznīcas
ārpus Latvijas
apgabala konferences laikā, Bonnā,
Annabergā.
foto © Tālis Rēdmanis