Avilas Terēzas lūgšana 
Kungs,
Tu zini labāk par mani,
ka es kļūstu jo dienas, jo vecāka, un
kādu dienu būšu veca.
Pasargi mani no iedomas,
ka man
vienmēr un par katru tēmu kaut kas jāpiebilst.
Atbrīvo mani no
kaislīgās vēlēšanās
kārtot citu darīšanas.
Māci man
būt domīgai, bet nelauzīt galvu pārlieku;
būt palīdzīgai,
bet ne valdonīgai.
Manu milzīgo dzīves gudrības krājumu vērā
ņemot,
liekas žēl, ka to nevaru pastāvīgi dot tālāk
citiem,
bet Tu saproti, Kungs,
ka man gribētos paturēt pāris
draugu.
Pasargi mani no bezgalīgas sīkumu uzskaitīšanas
un
piešķir man spārnus, lai sasniegtu stāstījuma kulmināciju.
Māci
man klusēt par savām slimībām un kaitēm.
Tās vairojas –
tāpat kā gadu pēc gada pieaug
mana tieksme tās aprakstīt.
Es
neuzdrošinos izlūgties spēju
ar prieku uzklausīt citu cilvēku
ciešanu stāstus,
bet māci man panest tos pacietībā.
Māci
man lielo gudrību, ka es varu maldīties.
Ļauj man aizvien
palikt tādai,
lai citi labprāt būtu man blakus.
Es negribu
kļūt par svēto – ar tiem ir tik grūti sadzīvot –,
taču
kā veca īgņa es būtu velna darba vainagojums.
Māci man
saskatīt citos pārsteidzošas dotības
un piešķir man, ak
Kungs,
brīnišķīgo spēju
viņiem to pateikt!
Avilas
Terēza (1515-1582)
Tulkojusi
Lilija Tenhāgena