Avilas Terēzas lūgšana 

Kungs, Tu zini labāk par mani,
ka es kļūstu jo dienas, jo vecāka, un kādu dienu būšu veca.
Pasargi mani no iedomas,
ka man vienmēr un par katru tēmu kaut kas jāpiebilst.
Atbrīvo mani no kaislīgās vēlēšanās
kārtot citu darīšanas.
Māci man būt domīgai, bet nelauzīt galvu pārlieku;
būt palīdzīgai, bet ne valdonīgai.
Manu milzīgo dzīves gudrības krājumu vērā ņemot,
liekas žēl, ka to nevaru pastāvīgi dot tālāk citiem,
bet Tu saproti, Kungs,
ka man gribētos paturēt pāris draugu.
Pasargi mani no bezgalīgas sīkumu uzskaitīšanas
un piešķir man spārnus, lai sasniegtu stāstījuma kulmināciju.
Māci man klusēt par savām slimībām un kaitēm.
Tās vairojas – tāpat kā gadu pēc gada pieaug
mana tieksme tās aprakstīt.
Es neuzdrošinos izlūgties spēju
ar prieku uzklausīt citu cilvēku ciešanu stāstus,
bet māci man panest tos pacietībā.
Māci man lielo gudrību, ka es varu maldīties.
Ļauj man aizvien palikt tādai,
lai citi labprāt būtu man blakus.
Es negribu kļūt par svēto – ar tiem ir tik grūti sadzīvot –,
taču kā veca īgņa es būtu velna darba vainagojums.
Māci man saskatīt citos pārsteidzošas dotības
un piešķir man, ak Kungs,
brīnišķīgo spēju
viņiem to pateikt!

Avilas Terēza (1515-1582)
Tulkojusi Lilija Tenhāgena

Veidots ar Mozello

 .