Ziemsvētkus gaidot

 
 Ziemsvētki būs, arī šogad. Vispirms ir Adventa laiks, tā ir  ieskaņa. Daudzi no mums iededzina  kādu  īpašu sveci kā zīmi, ka gaidām uz Kristus atnākšanu. Man šogad deg sarkana svece starp skuju zariem.
    Pilsētas ielās ir burzma, ir gatavošanās svētkiem. Ja esam vieni, tad vairāk noskatāmies uz citu steigu. Ap mums ir arī dziesmas. Tās mūs apņem it kā pašas no sevis  - tās skan veikalos, ielās, radio un televīzijā. Vienkārši ir!
   Nevienā citā gada laikā tik daudzas nedzirdam. Vai dzirdam arī vēl vārdus? Vai domājam līdz? Vai tur ir izteikta arī mūsu pārliecība? Vai dungojam tikai tāpat līdz bez lielas domāšanas?
   Citi dzied un es? Dziesma ir arī saruna, vai kāds dzird? Kāda ir mana dziesma? Ko mana sirds dzied? Un es jautāju ar dziesminieka vārdiem:
“Kā būs man Tevi saņemt, ak, Kungs, pilns godības?
Tu nāci grēkus atņemt, kad grēc’nieks nopūšas.
Ak, māci pats un rādi, kā gribi godājams,
Un mūsu priekšā stādi, kā Tavs gods izteicams.”
   ”Kā būs man Tevi saņemt?” Viens un otrs gribētu atrast pareizo atbildi, bet es nezinu, vai ir tāda pareiza atbilde. Dziesmu vārdi ir atsevišķa cilvēka apliecinājums. Tie neizskan tikai ielas troksnī, bet ir saruna ar Dievu.      Dziesminieki dzied par visu to, kas dzīvi ir darījis labu un bagātu, dzied par uzticīgo Dievu, kas ir bijis blakus, ari bēdās un ari priekos.
   Ja ieklausāmies dziesmās, kas šajā laikā skan ap mums, tad tās rakstot, sacerētāji ir izteikuši savu pieredzi. Ir rakstījuši par savu pārliecību, ko sirds ir izjutusi.
   Bet ne vienmēr gribas dziedāt par slavēšanu un pateicību. Dzīve ir skarba, ir piedzīvota netaisnība, nesaticība – ne tikai tautu un partiju starpā – bet arī pašu ģimenēs.
    Ziemsvētku eglītes mūs iepriecina un Kristus piedzimšana  mūs aicina uz saticību un sirsnību, bet vakar sarunājos ar savu kaimiņieni, viņa stāstīja, ka ģimenē viņi esot divas māsas un trīs brāļi, bet viņu starpā neesot nekādas tuvības saites. Ar dažiem neesot tikusies vairāk kā 10 gadus. Tuvākie cilvēki ir kļuvuši viens otram sveši.
   Ziemsvētku dziesmas runā par prieku, bet runā arī par to, ka dzīve nav ritējusi gludi, esam dažreiz par maz meklējuši izlīdzinājumu, esam piedzīvojuši netaisnību, ir grūti mums aizmirst pāri darīto, bet arī pašu izrīcība nav atspoguļojusi uzticību Dievam.
   Savu nemieru, savas skumjas, savus trūkumus varam nolikt kā pie debesu sliekšņa, uzticēt Dievam – Tu, Kungs, redzi mūs un – pieņem mūs.
    Tā mēs atrodam mieru un saņemam spēku katrai dienai – arī dienām, kad ap mums būs klusāks laiks - bez dziesmām veikalos un ielās. Tad skanēs vienīgi mūsu sirds dziesma pateicībā, ka Kristus arvien vēl ir ar mums un Viņa gaisma neizdziest, kad izpūš svecītes.

Gita Putce, mācītāja emerita

Foto: Baiba Rēdmane