Ziemsvētkus gaidot
Ziemsvētki
būs, arī šogad. Vispirms ir Adventa laiks, tā ir ieskaņa. Daudzi no mums iededzina kādu īpašu sveci kā zīmi, ka gaidām uz Kristus
atnākšanu. Man šogad deg sarkana svece starp skuju zariem. Pilsētas ielās ir burzma, ir gatavošanās
svētkiem. Ja esam vieni, tad vairāk noskatāmies uz citu steigu. Ap mums ir arī
dziesmas. Tās mūs apņem it kā pašas no sevis
- tās skan veikalos, ielās, radio un televīzijā. Vienkārši ir! Nevienā
citā gada laikā tik daudzas nedzirdam. Vai dzirdam arī vēl vārdus? Vai domājam
līdz? Vai tur ir izteikta arī mūsu pārliecība? Vai dungojam tikai tāpat līdz
bez lielas domāšanas? Citi
dzied un es? Dziesma ir arī saruna, vai kāds dzird? Kāda ir mana dziesma? Ko
mana sirds dzied? Un es jautāju ar dziesminieka vārdiem:“Kā būs man Tevi saņemt, ak, Kungs,
pilns godības?Tu nāci grēkus atņemt, kad grēc’nieks
nopūšas.Ak, māci pats un rādi, kā gribi
godājams,Un
mūsu priekšā stādi, kā Tavs gods izteicams.” ”Kā būs man Tevi saņemt?” Viens un otrs gribētu
atrast pareizo atbildi, bet es nezinu, vai ir tāda pareiza atbilde. Dziesmu
vārdi ir atsevišķa cilvēka apliecinājums. Tie neizskan
tikai ielas troksnī, bet ir saruna ar Dievu. Dziesminieki dzied
par visu to, kas dzīvi ir darījis labu un bagātu, dzied par uzticīgo Dievu, kas
ir bijis blakus, ari bēdās un ari priekos. Ja
ieklausāmies dziesmās, kas šajā laikā skan ap mums, tad tās rakstot, sacerētāji
ir izteikuši savu pieredzi. Ir rakstījuši par savu pārliecību, ko sirds ir
izjutusi. Bet
ne vienmēr gribas dziedāt par slavēšanu un pateicību. Dzīve ir skarba, ir
piedzīvota netaisnība, nesaticība – ne tikai tautu un partiju starpā – bet arī
pašu ģimenēs. Ziemsvētku eglītes mūs iepriecina un Kristus
piedzimšana mūs aicina uz saticību un sirsnību,
bet vakar sarunājos ar savu kaimiņieni, viņa stāstīja, ka ģimenē viņi esot
divas māsas un trīs brāļi, bet viņu starpā neesot nekādas tuvības saites. Ar
dažiem neesot tikusies vairāk kā 10 gadus. Tuvākie cilvēki ir kļuvuši viens
otram sveši. Ziemsvētku
dziesmas runā par prieku, bet runā arī par to, ka dzīve nav ritējusi gludi,
esam dažreiz par maz meklējuši izlīdzinājumu, esam piedzīvojuši netaisnību, ir
grūti mums aizmirst pāri darīto, bet arī pašu izrīcība nav atspoguļojusi
uzticību Dievam. Savu nemieru, savas
skumjas, savus trūkumus varam nolikt kā pie debesu sliekšņa, uzticēt Dievam –
Tu, Kungs, redzi mūs un – pieņem mūs. Tā
mēs atrodam mieru un saņemam spēku katrai dienai – arī dienām, kad ap mums būs klusāks
laiks - bez dziesmām veikalos un ielās. Tad skanēs vienīgi mūsu sirds dziesma
pateicībā, ka Kristus arvien vēl ir ar mums un Viņa gaisma neizdziest, kad
izpūš svecītes.
Foto: Baiba Rēdmane