Jēzus ar mums... internetā

Pēdējo gadu laikā vairākkārt ir nācies dzirdēt un lasīt Baznīcai piederīgu cilvēku domas un spriedumus par to, ka internets un datortehnoloģijas ieņem pārāk lielu vietu cilvēku dzīvē un ka tamdēļ Dieva Vārdam un ticībai paliekot arvien mazāk laika un vietas. Tikai tad, kad mūs pārsteidza nepazīstamā vīrusa draudi, daudzi piespiedu kārtā svētdienā mājās palikušie, kuri tehnoloģiju noderīgumu baznīcā līdz tam bija apšaubījuši, tomēr atzina, ka tās var kalpot arī cilvēku ticības dzīvei.

Atļaušos apgalvot, ka visas pasaulē pazīstamās tehnoloģijas vienmēr ir varējušas kalpot Dieva valstības celšanai, gluži tāpat kā cilvēki nereti ir iemanījušies tās izmantot arī saviem savtīgiem un pat bezdievīgiem mērķiem. Jebkura sabiedrības un zinātnes attīstība, jebkuras jaunas tehnoloģijas ir uzlūkojamas gan kā Dieva dāvanas un līdz tam nebijušu, brīnišķīgu iespēju atklājējas, gan arī kā iespējams apdraudējums.

Pirms tūkstošiem gadu – laikā, par kuru mums ir ļoti ierobežotas zināšanas, kas balstās vien vēstures liecību drumslās, domājams, bijušas ciltis un tautas ar ļoti atšķirīgu dievatziņu un pasaules uztveri. Kamdēļ gan pāri laikiem tik universālie cilvēka un Radītāja, kā arī cilvēku savstarpējās attiecības regulējošie likumi tika dāvāti vienai konkrētai tautai, kura izveidojās, apvienojoties divpadsmit ciltīm? Tam varētu būt daudzi un dažādi iemesli – gan nezināmi, gan nojaušami, bet ir pavisam skaidrs, ka šīs ciltis vienoja atziņa par vienu vienīgu, visam pāri esošu Dievu. Šīs ciltis bija savā dievatziņā pāraugušas pirmatnējo pasaules uztveri, tās spēja vērot, analizēt un vispārināt. To valoda bija jau pārsniegusi praktisko vajadzību minimumu un spēja aprakstīt gan sociāli vēsturiskus procesus, gan cilvēka dvēseles vibrācijas. Bez tam šī tauta bija izveidojusi rakstību un attīstījusi tehnoloģiskos procesus, kas ļāva tai piedzīvoto fiksēt un pierakstīto saglabāt. Tam klāt vēl varētu minēt pierakstu objektivitāti, kas sevī ietvēra ne tik vien varonīgo uzvaru, bet arī neveiksmju un zaudējumu aprakstus, tādējādi dodot iespēju pēc laika veikt analīzi un secinājumus, no kuriem mācīties. Tāda bija tauta, kura saņēma un cauri gadsimtiem nesa universālos likumus – bauslību. Lasot un analizējot šīs tautas sabiedriski vēsturiskās pieredzes un dievatziņas dokumentus – Vecās Derības rakstus, top skaidrāks, kamdēļ tieši šīs tautas vidū Dievs sūtīja savu vienpiedzimušo Dēlu. Bet kamdēļ tieši tobrīd un ne agrāk? Tautas ilgas un cerības taču bija briedušas jau vairākus gadu simtus iepriekš. Varbūt tamdēļ, ka pirms tam trūka nepieciešamo tehnoloģiju un infrastruktūras? Romas impērija bija izpletusies milzu apmēros un izveidojusi līdz tam nebijušu labas kvalitātes ceļu tīklu, kas deva iespēju ātri pārvietoties gan armijai, gan cilvēkiem, gan tirdzniecības kravām. Romas impēriskā politika, plašais un sazarotais ceļu tīkls un iepriekš nepieredzēti daudzu cilvēku pārvietošanās lielos attālumos deva iespēju absolūti unikālajai vēstij – Kristus Evaņģēlijam izplesties pār valstu, cilšu un tautu robežām iepriekš neiedomājamos ātrumos un attālumos.

Ar tehnoloģiju attīstību nesaraujami saistīts ir arī Reformācijas laiks. Johana Gūtenberga (Johannes Gutenberg) izgudrotā iespiedmašīna radīja iespēju rakstītiem materiāliem, pirmām kārtām Svētajiem Rakstiem un baznīcas grāmatām, izplatīties nesalīdzināmi lielākā skaitā, kā tas bija iespējams, tekstus pārrakstot ar roku. Tas ļāva ievērojami uzlabot cilvēku pamata izglītības līmeni, apgūt lasīt un rakstītprasmi, ievērojami pieaugt dažāda līmeņa skolu un arī augstskolu skaitam, kā arī palīdzēja ātrākai informācijas apmaiņai starp augstskolām. Grūti iedomāties, ka bez tā laika modernajām drukāšanas tehnoloģijām Mārtiņa Lutera uzrakstītās 95 tēzes būtu kļuvušas pazīstamas visās vāciski runājošajās zemēs apmēram gada laikā. Lutera saistošie un precīzie Bībeles komentāri un nesaudzīgie traktāti par pāvestiešu darbiem, kurus ar skatu piesaistošām gravīrām ilustrēja un izdeva viņa draugs Lūkass Krānahs (Lucas Cranach der Ältere), lielā mērā ne vien nodrošināja Lutera plašu atpazīstamību un arvien pieaugošu popularitāti tautas vidū, bet sekmēja visas Kristus Baznīcas atgriešanos pie Svēto Rakstu pamatiem. Reformācijas ideju izplatība un tautu izglītības iespējas bez drukāšanas tehnoloģijām būtu nesalīdzināmi gausākas, līdz ar to visa Eiropas un pasaules vēsture būtu pavisam citādāka.

Šobrīd dzīvojam ļoti straujā datortehnoloģiju attīstības laikā. Mans draugs, datorspeciālists Andris (pirms vairāk nekā 20 gadiem kopīgi uzsākām veidot pirmo ekumenisko interneta portālu latviešu valodā www.zvans.lv) saka: “Ja kaut ko no datortehnoloģijām tirgo veikalā, tad uz to brīdi tas jau ir morāli novecojis.” Tik strauja ir šo tehnoloģiju attīstība. Tāpat arī redzams, cik ļoti tās ietekmējušas mūsu ikdienu – Gūtenberga drukas tehnoloģijas jau daudzviet ir piekāpušās jauno un daudz ātrāk reaģēt spējīgo tehnoloģiju priekšā. Jaunās tehnoloģijas ir transformējušas radio un televīziju, telefona sakarus un vēstuļu rakstīšanu. Mēs esam liecinieki tam, cik liela spriedze un konkurence ir arī datortehnikas un interneta vidē, ienāk arvien jaunas programmas un sociālo tīklu sistēmas, novecojušās pārsvarā atstājot iepriekšējo paaudžu lietošanā vai arī tām piespiežot slēgties. Manuprāt, Baznīca nedrīkst palikt ārpus jauno tehnoloģiju skrējiena. Katrs solis, kur paliekam iepakaļ, ir slikta tai misijai, kura mums uzticēta. Ja agrāk nepievērsām tam tik lielu vērību, tad pēdējā gada laikā, domājams, vairums no mums ir sapratuši, ka jaunās datortehnoloģijas ir tiešām lielisks palīgs un veids, kā Kristus Baznīca var sasniegt un uzrunāt cilvēkus, kurus līdz tam ierastā veidā sludinātā Baznīcas vēsts nebija sasniegusi. Tāpat šīs tehnoloģijas ir ļoti noderīgas arī tiem, kuriem pašiem šobrīd nav spēka aktīvi līdzdarboties draudzē gadu nastas, slimību vai arī lielas darba intensitātes dēļ. Mūsu Baznīcai, kas kalpo visā plašajā pasaulē, šīs tehnoloģijas paver lieliskas iespējas gan piedzīvot savas Baznīcas kopību, gan atklāt jaunus un līdz šim nepazītus kalpošanas veidus. Tehnoloģijas mūsu rokās ir Dieva doti talanti, un mūsu pašu ziņā ir izlemt, ko ar tiem darīt: vai nu nesaprotot un nepieņemot norakt, vai raudzīt, kā ievākt desmitkārtīgus un simtkārtīgus augļus.

Kad Jēzus sūta savus mācekļus sludināt Evaņģēliju, Viņš nenosaka tiem robežas. Viņa aicinājums ved plašumā, kādā mācekļi līdz tam nav bijuši. Tas arī mācekļiem pašiem būs kas pavisam jauns, bet arī tajā Jēzus sola būt līdzās. Viņš saka: “Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes, tādēļ ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko es jums esmu pavēlējis; un, redzi, es esmu ar jums ik dienas līdz laiku beigām.” (Mt 28:18–20) 

Tālis Rēdmanis, Berlīnes un Hamburgas draudžu mācītājs

Raksts publicēts no "Baznīcas gadagrāmata 2021" 

Attēls: Baiba Rēdmane


 .