Izvēles Kristus Augšāmcelšanās rītā
Pirms
saule pilnīgi uzaususi, vai mazliet vēlāk, kad tā mirdz visā
savā greznā spožumā, Lieldienu rītā ļaudis izvēlēsies. Vai
tā būs diena, kā visas citas, vai tā patiesi pārtaps par Kristus
Augšāmcelšanās svētku dienu, kad dievnamos atgriežas
Allelūja! Daži varbūt tikai pēdējā mirklī izvēlēsies
iegriezties dievnamā, kad atskan Baznīcas zvani, pasauli modinot un
vēstot: līdz ar Kristus Augšāmcelšanās no nāves, ir
atgriezusies cerība.
Tie,
kas gaida mūs pie atvērtiem dievnamiem, arī izvēlējušies. Kā
izdaiļot dievnamu. Kā sagatavot dievkalpojumu. Ko dziedās draudze,
ko koris? No kura no četriem evaņģēlijiem atskanēs Kristus
augšāmcelšanas stāsts. Katram atļauts brīvi izvēlēties starp
Mateja, Marka, Lūkas vai Jāņa evaņģēlijiem, kaut ekumeniskais
lasījumu saraksts Revised
Common
Lectionary
šogad iesaka izvēlēties, vai nu Lūkas 24:1–12, vai Jāņa
20:1–18.
Bet
ja nu mēs izvēlētos abus? Vai vēl skaidrāk mēs izprastu, cik
liktenīgas bija cilvēku izvēles tajā pirmajā Lieldienu rītā?
Marija un citas sievietes taču redzēja Jēzus briesmīgās ciešanas
un krusta nāvi. Vai kāds viņas vainotu, ja viņas nebūtu devušās
uz Viņa kapa vietu, lai līdz galam piepildītu savu pienākumu pret
Viņu? Un vēl pie tam tumsā. Izmisumā mācekļi bija izvēlējušies
tomēr kopā pavadīt laiku, gaidot? Bet ko? Atbildi, ko tagad darīt,
kad likās bez cerības viņu nākotne? Vai dodies pie citiem, kad
esi nonācis tādā vietā?
Jeb,
vai kā Marija, citas sievietes, Tu dodies tieši pretim tukšumam?
Redzot no Jēzus kapa novelto akmeni, viņas dodas kapā! Liktenīga
izvēle, jo tieši tur, kur tukšais kaps izraisa šoku, izbrīnu,
jautājumu plūdu, neziņu – tiešu tur, kur kapa tumsā viņas
bija paredzējušas atrast nāves upuri, parādās tie, kas mirdzošās
drēbēs viņām prasa jautājumu: „Ko
jūs meklējiet dzīvo starp mirušajiem?” Un
divi turpināja palīdzēt viņām saprast, ka viss noticis tieši
tā, kā Jēzus bija sludinājis, vēl Galilejā būdams.
Atcerieties? Baidāmies, kad sākam ko aizmirst.
Vai
atceries? Kad pirmo reiz varbūt kāds cits izvēlējās jūsu vietā
doties uz dievkalpojumu? Kādēļ toreiz viss likās iespējams? Ka
pasaule pēkšņi likās gaišāka, jo dzirdēji, ka ir Kāds
spēcīgāks par ļaunumu, par to, kas tevī ir tik lielā nemierā.
Atceries, kad varbūt tikai aiz ziņkārības Tu izvēlējies doties
dievnamā, varbūt tikai, lai mazliet izprastu, kādēļ tik daudzi
tomēr tic šim brīnumam un paši top pārvērsti ne tādēļ, ka
viņiem tik liela ticība, bet, ka ir tik Liels Tas, Kam viņi tic.
To
tikai pamazām atklāja tie, kas piedzīvoja pirmās Lieldienas!
Vispirms viņiem bija bailes, tad šaubas, tikai tad pamazām
atgriezās ticība, cerība un prieks! Kad Marija un citas devās no
tukšā kapa, lai mācekļiem liecinātu, kas viņām tika teikts un
sludināts, tad Lūkas ev. 24:12 skaudri liecina:
„Taču viņu stāstītais tiem šķita kā blēņas, un tie viņam
neticēja.“
Ahā! Varbūt, ka teiktu tie, kas meklē, kā lai attaisnot savas
izvēles neticēt tādām pasakām. Ir tie, kas patiesi izvēlās
tālāk nelasīt un tā arī nokavē izprast, kā šis stāsts
patiesi atspoguļo gandrīz vai katra cilvēka garīgās cīņas ar
neticību.
Lasot
tālāk, nākamais vārds sniedz pirmo zīmi, kā cilvēks tomēr
atrod ticību. Tas vārds ir bet.
„Bet Pēteris, piecēlies aizskrēja pie kapa, un ielūkojies tajā,
redzēja tikai noliktu linu autu, un viņš aizgāja, brīnīdamies
par to, kas noticis.“ (Lk.
24:12) Vai, Pēteri, Tu redzēji tikai
to
pašu linu autu un to sviedrautu, ko redzēja Marija, Tu redzēji „to
sviedrautu, kas bija apklājis Jēzus galvu, noliktu nevis kopā ar
linu autu, bet atsevišķi satītu citā vietā.” (Jņ.20:7)
Kādēļ
divos evaņģēlijos tik sīki tiek aprakstīts fakts, ka Jēzus
tukšais kaps tomēr nebija pavisam tukšs! Vai Dieva Dēls saprot,
cik mūsu dabā meklēt pēc pierādījumiem jebkādai patiesībai?
Lai mēs spētu izvēlēties, ticēt vai neticēt? Ir tie, kam mazāk
vajadzīgas tādas zīmes, ir citi, kam pietiek ar tukšo kapu. Ir
tie, kam pietiek ar Marijas un mācekļu liecībām! Ir tie, kurus
vairāk tomēr pārliecina tas, kas acīm saredzams, rokām
sataustāms, kā pašu mācekļu un Kristus sekotāju absolūtā
pārvērtība, kad beidzot saprata visi: Tas Kungs ir augšāmcēlies!
Viņš patiesi ir augšāmcēlies.
Otrs
nevar otra vietā tiem ticēt, otrs var otram apliecināt tikai,
kādēļ tā tic. Un piedāvāt sevi kristīgā mīlestībā kā
blakus gājēju otram, aicinot līdz doties, jā, arī Lieldienu rītā
tur, kur sanākuši tie, kam nav visas atbildes, bet saprot, ka Jēzus
dod laiku tās atrast. Viņš zina, kādreiz nemaz nav viegli
izvēlēties, kā pavadīt to laiku, kas piešķirts mums te virs
zemes dzīvot. Bet Viņš atgādina, ka ir tik svarīgi izvēlēties
kā to pavadīt. Tādēļ dod zīmes, sniedz pierādījumus savai
mūžīgai patiesības spēkam. Kādreiz vienkārši jāizvēlas tās
saredzēt – uzdrīkstoties doties vietās, no kurām parasti
izvairās visi. Kaps ir tukšs. Nav tur kur meklēt Jēzu, jo Viņš
ir Augšāmcēlies! Lieldienu rītā kaut Dieva Gars mums palīdzētu
izvēlēties tapt par Lieldienu ļaudīm!
No
sirds novēlu ticības atjaunojošus, priecīgus Kristus
Augšāmcelšanās svētkus!
Lai
Dievs svētī!
+
Lauma Zušēvica
Arhibīskape
Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca ārpus Latvijas
Foto Baiba Rēdmane