Visam pāri un pašos pamatos

Ticība ir cerības pamatā, tā pārliecina par neredzamām lietām. (Ebr 11:1)

Ik svētdienu dievkalpojumā līdz ar visu draudzi apliecinām: “Es ticu uz Dievu Tēvu...” Mēs šo tekstu zinām no galvas vai nu no iesvētes mācības laika, vai pat vēl agrāk, kad neviļus to esam iemācījušies, kā mazi bērni kopā ar vecākiem baznīcā ejot. Mēs sakām to visi kopā – jauni un veci, draudzei ilgus gadus piederīgi un jaunpienācēji.

Daudzi cilvēki izjūt īpašu prieku, vērojot saullēktus un saulrietus. Mani īpaši saista šie laika sprīži, kad debesis un apkārtne izmainās vai ik sekundi, kad gaismas spēles debesīs un dabā ir tik aizraujošas, krāšņas un krāsām bagātas.
Mums katram ir sava saullēktu pieredze un sava saulrietu pieredze. Katram visas dzīves garumā ir savas esības pieredze zem saules, esības ar sauli pieredze. Lai arī dažādās situācijās un vietās pasaulē var redzēt daudz līdzīga, tomēr netrūkst arī atšķirību. Nav divu absolūti vienādu vietu, nav divu absolūti vienādu lapu kokam, nav divu absolūti vienādu cilvēku pasaulē. Mūsu zināšanas par pasauli atšķiras, mūsu pieredze var būt radikāli atšķirīga.

Mūsu zināšanas balstās pierādāmajā un pierādītajā, ko esam iemācījušies savas dzīves dažādajās skolās, mūsu pieredze krājusies dzīves nodzīvotajos gados un noietajos ceļos. Bet ticība? Tā ir visam pāri un vienlaikus ir mūsu esības pašos pamatos. Tā ir Dieva dāvana. Ticība ir mūsu eksistenciāli svarīgās mūžīgās dzīvības cerības pamatā, tā pārliecina par neredzamām lietām.

Tālis Rēdmanis, Berlīnes un Hamburgas draudzes mācītājs (raksts pārpublicēts no LELBĀL Baznīcas Gadagrāmatas 2018), autora foto