Visam pāri un pašos pamatos
Ticība ir cerības pamatā, tā pārliecina par neredzamām lietām. (Ebr 11:1)
Ik svētdienu dievkalpojumā līdz ar visu draudzi apliecinām: “Es ticu uz Dievu Tēvu...” Mēs šo tekstu zinām no galvas vai nu no iesvētes mācības laika, vai pat vēl agrāk, kad neviļus to esam iemācījušies, kā mazi bērni kopā ar vecākiem baznīcā ejot. Mēs sakām to visi kopā – jauni un veci, draudzei ilgus gadus piederīgi un jaunpienācēji.
Daudzi
cilvēki izjūt īpašu prieku, vērojot saullēktus un saulrietus.
Mani īpaši saista šie laika sprīži, kad debesis un apkārtne
izmainās vai ik sekundi, kad gaismas spēles debesīs un dabā ir
tik aizraujošas, krāšņas un krāsām bagātas.
Mums
katram ir sava saullēktu pieredze un sava saulrietu pieredze. Katram
visas dzīves garumā ir savas esības pieredze zem saules, esības
ar sauli pieredze. Lai arī dažādās situācijās un vietās
pasaulē var redzēt daudz līdzīga, tomēr netrūkst arī
atšķirību. Nav divu absolūti vienādu vietu, nav divu absolūti
vienādu lapu kokam, nav divu absolūti vienādu cilvēku pasaulē.
Mūsu zināšanas par pasauli atšķiras, mūsu pieredze var būt
radikāli atšķirīga.
Mūsu zināšanas balstās pierādāmajā un pierādītajā, ko esam iemācījušies savas dzīves dažādajās skolās, mūsu pieredze krājusies dzīves nodzīvotajos gados un noietajos ceļos. Bet ticība? Tā ir visam pāri un vienlaikus ir mūsu esības pašos pamatos. Tā ir Dieva dāvana. Ticība ir mūsu eksistenciāli svarīgās mūžīgās dzīvības cerības pamatā, tā pārliecina par neredzamām lietām.
Tālis Rēdmanis, Berlīnes un Hamburgas draudzes mācītājs (raksts pārpublicēts no LELBĀL Baznīcas Gadagrāmatas 2018), autora foto