No citas perspektīvas

Ābele pavasarī, ziedēšanas brīnums, dūc bites, laizdamās no zieda uz ziedu. Silts vējiņš maigi šūpo ābeles zarus, un mazi, sārti ziediņi atveras saulei.

Kāds īpašs ziediņš drusku aizkavējies savos pumpura sapņos un nu, pavēris actiņas, brīnās par rosmi visapkārt: par bitēm un vēju, par sārtajiem ābeļziedu brāļiem blakus, par saulīti, kuras siltumu viņš izjūt kā maigu glāstu. Drusku viņš nokaunas par to, ka tik vēlu pamodies, jo citi ziedi jau pilnplaukā, kamēr viņš tikko sāk atvērties.
„Ai-ai, kāpēc gan esmu tāds tūļa?!” viņš ar nožēlu nodomā. Saulīte noglāsta mazo ziediņu un silti čukst:
Nebēdājies! Nesalīdzini sevi ar citiem! Svarīgi tikai, ka tu ziedi un smaržo, ļaudamies man. Viss pārējais būs un notiks savā laikā!”
Mazais ziediņš nomierinājās un ļāvās saulītei. Kādu dienu viņš ievēroja, ka citiem ziediem sāk nobirt ziedlapiņas.
Kāpēc tā? Es negribu, ka mans skaistums nobirst zemē un aiziet bojā!”
Neraizējies,” čukstēja saulīte, ļaujies man, un viss būs un notiks kā vajag!”
Ziediņš nomierinājās, un brīdi vēlāk vējš ar stipru brāzmu notrauca viņa ziedlapiņas. No ziediņa pāri palika mazs zaļš bumbulītis. Nu vairs neesmu skaists,” nopūtās ziediņš. Nebēdā,” čukstēja saulīte, viss būs labi!”
No mazā zaļā bumbulīša sāka augt ābolītis – aizvien apaļāks un smagāks.
Cik lapām labi,” nodomāja ābolēns, tās tik viegli dejo vējā! Turpretī es esmu smags un neveikls. Kāpēc nevaru būt tik viegls kā lapa?”
Nesalīdzini sevi ar citiem!” saulīte atčukstēja. Ļaujies man, un tu piedzīvosi brīnumu!”
Ābolēns samierinājās un turpināja augt. Ar laiku tas nobrieda par skaistu, sārtu ābolu.
Es esmu apaļāks un skaistāks par citiem!” viņš sevī iegavilējās.
Tu esi brīnišķīgs,” čukstēja saulīte, tāpat kā visi pārējie āboli. Nesalīdzini sevi ar citiem. Ļaujies man, lai tu vari nobriest, viss pārējais ir nenozīmīgs!”
Ābols aprāvās un drusku nokaunējās.

Kādu dienu viņš ievēroja, ka citi āboli sāk krist zemē.
Ek, kāpēc gan tā? Kāda jēga briest un nogatavoties, ja jākrīt zemē? Paskat, kā daži krītot apdauzījuši sānus, cits pat jau iepuvis! Kāda jēga krist un sapūt?” uztraucās ābols.
Ne jau tāpēc tu augi un nobriedi, lai tikai nokristu zemē un sapūtu. Nebaidies un paļaujies uz mani, un tu piedzīvosi brīnumu!” ābolu mierināja saulīte.
Ābols gan pierima, tomēr nespēja pārvarēt bailes no neizbēgamā kritiena.

Kādu dienu sacēlās tik stiprs vējš, ka ābola kātiņš pārtrūka, un ābols ar lielu būkšķi nokrita pļavā zem ābeles. Protams, ka viņš sadauzīja sānu, un tajā vietā viņā iemetās puve. Vēl trakāk: vējš no ābeles notrauca arī nodzeltējušās lapas, un tās apsedza ābolu, tā ka pat saule to vairs nevarēja sasildīt. Šausmas, nu man ir gals! Kāpēc man te puspuvušam jānobeidzas aukstumā?!” Tā bija ābola pēdējā doma, tad viņš juta, kā viņam pielīda salna. Viņš sastinga, aizmiga un vairs nejuta neko.
Pēc garas un bargas ziemas atnāca pavasaris. Sniegs pļavā izkusa, un kādu dienu no zemes izspraucās kāds īpašs asns. Kaut kas traks,” viņš izbrīnījies nodomāja, „es taču biju ābols, nokritu zemē un iepuvis nobeidzos salā, tādas bija beigas. Kas gan ar mani noticis?”
Mīlulīt,” saulīte viņam silti iečukstēja ausī, atceries, es tev teicu: paļaujies uz mani, un tu piedzīvosi brīnumu! Kamēr tu vasarā augi, tevī nobrieda jaunas dzīvības sēkla. Tev gan likās, ka ar salnu rudenī viss beidzās. Bet sals un iznīcība nevar paturēt pēdējo vārdu. Pēc ziemas tava dzīvības sēkla sāka dīgt, un tagad tu dzīvo jaunā veidolā: tu esi maza ābelīte! Nebaidies, ļaujies man, un tu izaugsi par varenu ābeli un nebeigsi piedzīvot brīnumus!”

Jēzus sacīja: Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība. Kas man tic, tas dzīvos, kaut arī viņš mirtu. Un katrs, kas dzīvo un tic man, nemirs nemūžam!” Jāņa ev. 11,25

© Lilija Tenhāgena
2013. g. 24. augustā

foto © Baiba Rēdmane

Veidots ar Mozello

 .