Nebīsties!

“Esi stiprs un drošs! Nebīsties un nebaiļojies!” (1.Laiku gr. 22:13)
“Baiļu nav mīlestībā, bet pilnīgā mīlestība aizdzen bailes;jo bailēm ir mokas; kas baiļojas, nav sasniedzis pilnību mīlestībā.” (1.J. 4:18) 
Mīļās māsas un brāļi Kristū,
šis laiks ir atkal laiks, kurā mēs baidāmies vairāk nekā agrāk. Vairāk nekā puse Vācijas iedzīvotāju baidās no kara. Karš nav nekas jauns cilvēces vēsturē, un tie no jums, kam ir 70 gadu vai vairāk, to esat paši piedzīvojuši. Bet tad nāca gadu desmiti, kad vismaz mums šeit Vācijā kara briesmas likās esam tālu. Tā kā pārsteigums bija kara darbības Jugoslāvijā – ka tā kaut kas var Eiropā notikt! -, bet tās neskāra mūs. Tas, ka tuvajie austrumi ir nemierīgi, pie tā bijām pieraduši, un Sīrija, Irāka un Afgānistāna tomēr ir tik tālu prom. Bet Ukraina tagad, un apziņa cik ātri mūsu Latvija varētu atkal būt akūti apdraudēta, - līdz ar atmiņu, ka tieši pirms 100 gadiem izcēlās 1. Pasaules karš, un pirms 75 gadiem otrais – tas viss mums ir atgādinājis, ka mūsu skaistā, labi iekārtotā ikdienas dzīve arī kopumā nemaz nav tik droša. Par globālām katastrofām un mūsu ikkatra personīgiem dzīves apdraudējumiem nemaz nerunājot.
Tādēļ man sevišķi nozīmīgi likās, ka šī septembra mēneša Dievvārds tieši to uzrunā: “Esi stiprs un drošs! Nebīsties un nebaiļojies!” Un ņemot vērā, cik bieži mēs Bībelē varam lasīt vārdus “Nebīsties, nebīstieties!”, domāju, ka mums derētu reiz par tiem padomāt un ļaut tiem runāt arī uz mums.
Šie vārdi patiesi ir centrāli Bībelē, simtām reižu mēs tos lasām tieši tā, vai arī līdzīgā veidā, un pie tam svarīgās vietās.
Pie tam interesanti ir, ka bieži šie vārdi “Nebīsties, nebīstieties” ir Dieva paša vai viņa eņģeļu sveiciens. Cilvēka pirmā reakcija ir tā, ka viņš nobīstās Dieva vai debesu būtņu priekšā, sastopoties ar Mūžīgo, Vareno, žilbinoši Spožo – iepretim kuram mēs jūtamies niecīgi, mazi, apdraudēti. Jēzus dzimšanas stāstos eņģelis to pavēstot Marijai, saka “Nebīsties!” un ganiem eņģeļu pulki vēstī: “Nebīstieties, jo mēs pasludinām jums lielu prieku!”
Gluži dabīgi mēs mēdzam ar bailēm reaģēt uz visu, kas ir daudz lielāks par mums, uz visu, ko mēs nevaram pārredzēt, saprast vai kontrolēt. Tādēļ Dievam pirmā lieta bieži ir, šo satraukto cilvēku nomierināt: Es tas esmu, Es Tavs Tēvs, Tavs Pestītājs, Es kas Tevi mīlē un Tev grib labu - Tev nav jābaidas.
Varbūt tas ir kaut kas, kas līdzīgi varētu atkārtoties ar mums, arvien par jaunu. Arī mūsu pirmā reakcija Dieva priekšā – kā tā lai nebūtu izbīšanās, izjūtot Visuvaldītāja, Mūzīgā tuvību! Bet kaut mēs tad ļautu arī sevi uzrunāt ar Dieva “Nebīsties!” - kas bailes pārvērš bijībā, un mums sniedz pamatu un drosmi celties, lai dzīvotu kā Dievs to vēlas, un pildītu, ko Viņš grib, un slavētu mūsu Tēvu debesīs.
Jo, kas no Dieva sadzirdējis šo “Nebīsties!”, tam arī var zust bailes no visa tā, kas ir mazāk nekā Dievs. No visa pasaulīgā, no visa pārejošā, lai cik tas mūs arī tiektos apdraudēt. Un tā nu nāk, ka Bībelē lasām “Nebīsties!” šajā ziņā: Nebīsties no visiem tiem, kas tev uzmācās, no cilvēkiem, no anonīmām varām, no grūtībām un izaicinājumiem. Tu vari paļauties uz Mani, uz Dievu. Tu vari ticēt Man, ka Es tevi neatstāšu. Kaut arī lietas neietu tā, kā mēs to labprāt vēlētos – jo Dieva prāts un saprašana ir tālu pāri mūsējam, un daudz kas mums ir un paliks nesaprotams, jo risinājums neiekļaujas mūsu ierobežotā laika un saprašanas robežās - uz Dievu mēs varam paļauties, ka Viņš mūs neatstās. Kā Viņš to mums ir solījis, piemēram kristībās. Un kā Viņš ir mūs iedrošinājis, ka jebkurā brīdī varam pie Viņa griezties lūgšanās, piemēram piesaucot Mūsu Tēvs debesīs!
Būtībā mūsu septembra Dievvārds no Laiku grāmatas (Chronik) nāk no kopsakara, kas ir tā sakot diezgan ikdienišķīgs. “Esi stiprs un drošs! Nebīsties un nebaiļojies!” šeit nav sacīts kaujas priekšvakarā, vai situācijā, kurā jābaidas par dzīvību. Šeit šie vārdi ir iedrošinājums liela uzdevuma priekšā. Dāvids to saka savam dēlam Sālamānam. Dāvids ir gan sagādājis naudu un materiālus tempļa celšanai, bet viņš zin, ka viņam kā cilvēkam, kas izlējis daudz asiņu, nav lemts celt Dievam templi. To nu pienāksies darīt viņa dēlam Sālamānam, “miera cilvēkam”. Bet mēs zinām, cik grūti ir uzcelt kaut vai vienas ģimenes mājiņu. Kur nu vēl uzcelt milzu templi Dievam. Tā ir ļoti liela apņemšanās, un riski nav mazi, ne tikai vien pašas celtniecības ziņā. Vai līdzekļus tomēr neieguldīt militārā sektorā? Un vai var uz to paļauties, ka sakarā ar finansiālo slodzi un nodokļiem neizcelsies iekšēji nemieri? Šādā kopsakarā tad Dāvids saka Sālamānam: “Esi stiprs un drošs! Nebīsties un nebaiļojies!”
Situāciju tā tad visdrīzāk varētu salīdzināt ar svarīgiem brīžiem mūsu dzīvē, ar to izaicinājumu, ka mēs ar mūsu dzīvi lai ceļam templi Dievam. Arī mums var likties: kas nu es? Ar manu dzīvi celt templi Dievam? To lai dara specialisti, bagātāki, gudrāki nekā es, tādi kam vairāk laika un iespēju. Bet ar šiem vārdiem Dāvids tā sakot norāda arī mums uz visām dotībām, kas mums ir dotas no Dieva mūsu Radītāja, un tad vēl no mūsu Pestītaja, un viņš saka “Esi stiprs un drošs! Nebīsties un nebaiļojies!”
Faktiski tas sākas jau ar to drosmi, uzsākt ikkatru dienu. Dažreiz mēs jūtam tik maz spēka mūsos. Un darba tik daudz, un daudz kas varētu neizdoties! Pamēģināsim apzināties šo Dieva mudinājumu: “Esi stiprs un drošs! Nebīsties un nebaiļojies!” Apzināsimies to spēku un tās dāvanas, kas mums ir. Un, galvenais, ka arī šajā dienā uz Viņu varam paļauties. Mums ir Viņš kā Gans un Sargs, mums ir Viņš kā palīgs, kas stiprāks pār jebkuru iedomājamo ienaidnieku, stiprāks pat par mums pašiem kā ienaidniekiem sev, stiprāks pār ļaunumu, stiprāks pār nāvi. Novēlēsim sevi un savas dienas tai mīlestībai, kurā baiļu nav. Protams, ka vajaga uzmanības un piesardzības, bet ne tās bailes, kas stindzina un kavē un ir nāves ierocis.
Šādā veidā mēs spēsim arvien par jaunu piecelties. Šādā veidā arī mēs spēsim celt mūsu dzīvi kā templi Dievam. Un šādā veidā mēs pārvarēsim visus tos ienaidniekus, kuriem bailes ir viņu galvenais ierocis. Ar bailēm panākot paklausību un varu. Tomēr, spēcīgākā tad parādās tā mīlestība, kurā baiļu nav. Un kas zin ka “Dievs ir mīlestība, un kas paliek mīlestībā, tas paliek Dievā un Dievs viņā” - tik tuvs mums var kļūt Dievs Visuvarenais.
Viņa pirmie vārdi tādēļ arī turpmāk būs, kad mēs Viņu sastopam: Nebīsties!
Un Viņa tuvībā ieslēgts tad būs “Nebīsties” iepretim visam, kas mūs spēj apdraudēt šajā pasaulē,
lielā politikā un mūsu ikdienas personīgā dzīvē. Kamēr Viņš ir ar mums, mūs sargā un vada.
Āmen!
Archibīskapa Elmāra E. Rozīša sprediķis par 1.Laiku grāmatas 22:13 – 2014. gada septembra Dievvārdu

Foto © Tālis Rēdmanis 

Veidots ar Mozello

 .