Nebīsties!
“Esi stiprs un drošs! Nebīsties un
nebaiļojies!” (1.Laiku gr. 22:13)
“Baiļu nav mīlestībā, bet pilnīgā
mīlestība aizdzen bailes;jo bailēm ir mokas; kas baiļojas, nav sasniedzis
pilnību mīlestībā.” (1.J. 4:18)
Mīļās māsas un brāļi
Kristū,
šis laiks ir atkal
laiks, kurā mēs baidāmies vairāk nekā agrāk. Vairāk nekā
puse Vācijas iedzīvotāju baidās no kara. Karš nav nekas jauns cilvēces vēsturē,
un tie no jums, kam ir 70 gadu vai vairāk, to esat paši piedzīvojuši. Bet tad
nāca gadu desmiti, kad vismaz mums šeit Vācijā kara briesmas likās esam tālu.
Tā kā pārsteigums bija kara darbības Jugoslāvijā – ka tā kaut kas var Eiropā
notikt! -, bet tās neskāra mūs. Tas, ka tuvajie austrumi ir nemierīgi, pie tā
bijām pieraduši, un Sīrija, Irāka un Afgānistāna tomēr ir tik tālu prom. Bet
Ukraina tagad, un apziņa cik ātri mūsu Latvija varētu atkal būt akūti
apdraudēta, - līdz ar atmiņu, ka tieši pirms 100 gadiem izcēlās 1. Pasaules
karš, un pirms 75 gadiem otrais – tas viss mums ir atgādinājis, ka mūsu skaistā,
labi iekārtotā ikdienas dzīve arī kopumā nemaz nav tik droša. Par globālām
katastrofām un mūsu ikkatra personīgiem dzīves apdraudējumiem nemaz nerunājot.
Tādēļ man sevišķi
nozīmīgi likās, ka šī septembra mēneša Dievvārds tieši to uzrunā:
“Esi stiprs un drošs! Nebīsties un nebaiļojies!” Un ņemot vērā, cik bieži mēs
Bībelē varam lasīt vārdus “Nebīsties, nebīstieties!”, domāju, ka mums derētu
reiz par tiem padomāt un ļaut tiem runāt arī uz mums.
Šie vārdi patiesi ir centrāli Bībelē, simtām reižu mēs
tos lasām tieši tā, vai arī līdzīgā veidā, un pie tam svarīgās vietās.
Pie tam interesanti
ir, ka bieži šie vārdi “Nebīsties, nebīstieties” ir Dieva paša vai viņa eņģeļu sveiciens. Cilvēka pirmā reakcija
ir tā, ka viņš nobīstās Dieva vai debesu būtņu priekšā, sastopoties ar Mūžīgo,
Vareno, žilbinoši Spožo – iepretim kuram mēs jūtamies niecīgi, mazi,
apdraudēti. Jēzus dzimšanas stāstos eņģelis to pavēstot Marijai, saka
“Nebīsties!” un ganiem eņģeļu pulki vēstī: “Nebīstieties, jo mēs pasludinām
jums lielu prieku!”
Gluži dabīgi mēs
mēdzam ar bailēm reaģēt uz visu, kas ir daudz lielāks par mums, uz visu, ko mēs
nevaram pārredzēt, saprast vai kontrolēt. Tādēļ Dievam pirmā lieta bieži ir, šo
satraukto cilvēku nomierināt: Es tas esmu, Es Tavs Tēvs, Tavs Pestītājs, Es kas
Tevi mīlē un Tev grib labu - Tev nav jābaidas.
Varbūt tas ir kaut
kas, kas līdzīgi varētu atkārtoties ar mums, arvien par jaunu. Arī mūsu pirmā
reakcija Dieva priekšā – kā tā lai nebūtu izbīšanās, izjūtot Visuvaldītāja,
Mūzīgā tuvību! Bet kaut mēs tad ļautu arī sevi uzrunāt ar Dieva “Nebīsties!” -
kas bailes pārvērš bijībā, un mums sniedz pamatu un drosmi celties, lai dzīvotu
kā Dievs to vēlas, un pildītu, ko Viņš grib, un slavētu mūsu Tēvu debesīs.
Jo, kas no Dieva
sadzirdējis šo “Nebīsties!”, tam arī var zust bailes no visa tā,
kas ir mazāk nekā Dievs. No visa pasaulīgā, no visa
pārejošā, lai cik tas mūs arī tiektos apdraudēt. Un tā nu nāk, ka Bībelē lasām
“Nebīsties!” šajā ziņā: Nebīsties no visiem tiem, kas tev uzmācās, no
cilvēkiem, no anonīmām varām, no grūtībām un izaicinājumiem. Tu vari paļauties
uz Mani, uz Dievu. Tu vari ticēt Man, ka Es tevi neatstāšu. Kaut arī lietas
neietu tā, kā mēs to labprāt vēlētos – jo Dieva prāts un saprašana ir tālu pāri
mūsējam, un daudz kas mums ir un paliks nesaprotams, jo risinājums neiekļaujas
mūsu ierobežotā laika un saprašanas robežās - uz Dievu mēs varam paļauties, ka
Viņš mūs neatstās. Kā Viņš to mums ir solījis, piemēram kristībās. Un kā Viņš
ir mūs iedrošinājis, ka jebkurā brīdī varam pie Viņa griezties lūgšanās,
piemēram piesaucot Mūsu Tēvs debesīs!
Būtībā mūsu
septembra Dievvārds no Laiku grāmatas (Chronik) nāk no kopsakara, kas ir tā
sakot diezgan ikdienišķīgs. “Esi stiprs un drošs! Nebīsties un nebaiļojies!”
šeit nav sacīts kaujas priekšvakarā, vai situācijā, kurā jābaidas par dzīvību.
Šeit šie vārdi ir iedrošinājums liela uzdevuma priekšā. Dāvids to saka
savam dēlam Sālamānam. Dāvids ir gan sagādājis naudu un materiālus tempļa
celšanai, bet viņš zin, ka viņam kā cilvēkam, kas izlējis daudz asiņu, nav lemts
celt Dievam templi. To nu pienāksies darīt viņa dēlam Sālamānam, “miera
cilvēkam”. Bet mēs zinām, cik grūti ir uzcelt kaut vai vienas ģimenes mājiņu.
Kur nu vēl uzcelt milzu templi Dievam. Tā ir ļoti liela apņemšanās, un riski
nav mazi, ne tikai vien pašas celtniecības ziņā. Vai līdzekļus tomēr neieguldīt
militārā sektorā? Un vai var uz to paļauties, ka sakarā ar finansiālo slodzi un
nodokļiem neizcelsies iekšēji nemieri? Šādā kopsakarā tad Dāvids saka
Sālamānam: “Esi stiprs un drošs! Nebīsties un nebaiļojies!”
Situāciju tā tad
visdrīzāk varētu salīdzināt ar svarīgiem brīžiem mūsu dzīvē, ar to
izaicinājumu, ka mēs ar mūsu dzīvi lai ceļam templi Dievam. Arī mums var
likties: kas nu es? Ar manu dzīvi celt templi Dievam? To lai dara specialisti,
bagātāki, gudrāki nekā es, tādi kam vairāk laika un iespēju. Bet ar šiem
vārdiem Dāvids tā sakot norāda arī mums uz visām dotībām, kas mums ir dotas no
Dieva mūsu Radītāja, un tad vēl no mūsu Pestītaja, un viņš saka “Esi stiprs un
drošs! Nebīsties un nebaiļojies!”
Faktiski tas sākas
jau ar to drosmi, uzsākt ikkatru dienu. Dažreiz mēs jūtam
tik maz spēka mūsos. Un darba tik daudz, un daudz kas varētu neizdoties!
Pamēģināsim apzināties šo Dieva mudinājumu: “Esi stiprs un drošs! Nebīsties un
nebaiļojies!” Apzināsimies to spēku un tās dāvanas, kas mums ir. Un, galvenais,
ka arī šajā dienā uz Viņu varam paļauties. Mums ir Viņš kā Gans un Sargs, mums
ir Viņš kā palīgs, kas stiprāks pār jebkuru iedomājamo ienaidnieku, stiprāks
pat par mums pašiem kā ienaidniekiem sev, stiprāks pār ļaunumu, stiprāks pār
nāvi. Novēlēsim sevi un savas dienas tai mīlestībai, kurā baiļu nav. Protams,
ka vajaga uzmanības un piesardzības, bet ne tās bailes, kas stindzina un kavē
un ir nāves ierocis.
Šādā veidā mēs
spēsim arvien par jaunu piecelties. Šādā veidā arī mēs spēsim celt
mūsu dzīvi kā templi Dievam. Un šādā veidā mēs
pārvarēsim visus tos ienaidniekus, kuriem bailes ir viņu galvenais ierocis. Ar
bailēm panākot paklausību un varu. Tomēr, spēcīgākā tad parādās tā mīlestība,
kurā baiļu nav. Un kas zin ka “Dievs ir mīlestība, un kas paliek mīlestībā, tas
paliek Dievā un Dievs viņā” - tik tuvs mums var kļūt Dievs Visuvarenais.
Viņa pirmie vārdi
tādēļ arī turpmāk būs, kad mēs Viņu sastopam: Nebīsties!
Un Viņa tuvībā
ieslēgts tad būs “Nebīsties” iepretim visam, kas mūs spēj apdraudēt šajā
pasaulē,
lielā politikā un
mūsu ikdienas personīgā dzīvē. Kamēr Viņš ir ar mums, mūs sargā un vada.
Āmen!
Archibīskapa Elmāra E. Rozīša sprediķis par
1.Laiku grāmatas 22:13 – 2014. gada septembra Dievvārdu
Foto © Tālis Rēdmanis