Pretim Augšāmcelšanās rītam

Mīļās māsas, mīļie brāļi, Lieldienām tuvojoties reizēm prātā nāk diskusijas un prātojumi, kas gan būtu svarīgākie un „lielākie“ kristiešu svētki - es teiktu notikumi, Ziemsvētki vai Lieldienas? „Parējās“ kristīgo svētku dienas „tautā" jau liekās izgaisušas. Un atklāti sakot arī es - vairāk, vai mazāk - gribot, negribot - nu jau piederot pie pensionāriem, šo redzējumu esmu pieņēmis. Laimīgi tie, kas katrā lietā, notikumā redz, vai domā saredzam Jēzu. Es diemžēl ilgu laiku pie šiem laimīgiem nepiederēju, bet vecumā nu cenšos atgūt šo zaudējumu, atceroties bērnību, cik skaisti bija, zinām sev līdzās Jēzu un būtu Viņa pasargātam.

Atgūt šo drošību un to atkal stiprināt man palīdzēja kāda man 1955. gada Ziemsvētkos dāvināta un nesen atkal atrasta grāmatiņa (sk. ilustrāciju), ko domāju, ka biju pazaudējis.

Manā ticības dzīvē Jēzus divreiz ienāk (un paliek), Ziemsvētkos, kā bērns un Lieldienās augšāmcēlies, abas reizes Viņu saņemot par jaunu, jaunā dāvanā!

Vēl ar viņu iziesim cauri klusai nedēļai, pāri Lielai Piektdienai, un tad pretim Augšāmcelšanās rītam!

Viņa mīlestībā
Jūsu brālis Klāvs,
2023. gada klusajā nedēļā

Ilustrācija – vāks no “Pirmā Mājas mācības un Lūgšanas Grāmata Latviešu bērniem” No angļu izdevuma pārstrādājiis māc. E. Sarkanbārdis, 1954.g.