Kristus augšāmcelšanās un dziedinošas zāles, smaržas, bēru mielasti. . .
Mācītājs
noskatījās, kā sanāca mīļie draudzes locekļi. Vēl vienas
bēres, vēl viens ceļojums uz kapsētu. Gandrīz vai katram mašīnā
bija kaut kas, ar ko dalīties, jo pusdienas bija paredzētas
sērotāju ģimenes mājā. Iepriekšējā dienā visu bija
jāsagatavo. Mācītājs rakstīja: “Domāju, cik līdzīgi viņi
sievietēm, kas pirmo Lieldienu agrā rītā devās uz mirušā
Jēzus kapa vietu, nesdamas smaržīgās zāles, ko bija
sagatavojušas. (Lk. 24:1) Ne jau starp ēdieniem, kas tika
gatavoti bēru mielastam būtu bijušas smaržīgās zāles, un
tomēr,” mācītājs sev prasīja: “Vai arī klājot galdu ar
saceptiem labumiem, viņi necentās ‘izdzēst’ nāves brutālās
īstenības smaržas?”
Nāve
ir ienaidnieks, kas savās pēdās atstāj daudz sāpju, postu,
vientulības, un tomēr. Tie, kas sanāk bērēs un pēc tam gādā,
lai, kopā ēdot, cits citu varētu stiprināt? Viņi saprot, varbūt
vēl tikai cer, ka tas arī pašiem palīdzēs. Mēs ticam, ka nāve
ir aprīta uzvarā, jo Kristus ir augšāmcēlies, un jau šīs
dzīves ceļā varam piedalīties nāves uzvarēšanā, sagatavojot
“smaržīgas zāles”, ne jau vairs lai mirušo apkoptu, bet cits
citu, un tā arī sevi pašu.
Pāvila
spēcīgie vārdi bieži, kad atskan Lieldienu rītā liecinot:
“Pēdējais
ienaidnieks, kas tiks iznīcināts, būs nāve…Kad iznīcīgais
ietērpsies neiznīcīgajā un mirstīgais ietērpsies nemirstīgajā,
tad piepildīsies rakstītais vārds: nāve ir aprīta uzvarā.
Kur, nāve, tava uzvara? Kur, nāve, tavs dzelonis?” Nāves
dzelonis ir grēks un grēka spēks ir bauslība, bet, paldies
Dievam, kas mums dod uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.”
(I
Kor. 15:26 un 54-57)
Šie Pāvila vārdi bija rakstīti ļoti agri, pirms pat rakstiski
parādījās evaņģēliji. Pāvils citē Vecās Derības tekstus,
lai atklātu, ka Kristus augšāmcelšanās piepildījās senie Dieva
apsolījumi. Pāvils labi pazina pravieša Jesajas grāmatas vārdus:
“Uz
mūžu mūžiem viņš izpostīs nāvi, Kungs Dievs noslaucīs asaras
no visu vaigiem.”
(25:8), kā arī Hozeja rakstītos: “No
šeola es atgūšu viņu, no nāves es viņu izpirkšu – kur gan
tavs spēks, nāve? Kur gan tava sērga, šeol?”(13:14) Gan
pravietis Jesajs, gan Hozejs, darbojās apmēram gados no 734. - 722.
pirms Kristus. Ilgi gaidīja pasaule saņemt to, kas mums dāvināts
Kristus augšāmcelšanās.
Bet,
ja kāds pat skaistā Lieldienu rītā dodas uz dievkalpojumu vēl
dziļās sērās un lūgšanās atklāj, ka jūtās, ka “miruši”,
jo tik grūti tālāk dzīvot? Kad jūt, ka nāve patiesi ir
uzvarētāja, jo nozagusi to, kas mūžam piešķīra dzīvot jēgu!
Ko tad? Padomāsim paši, cik reizes jūs paši no māšīnas neesat
aiznesuši skaisti sagatavotas maizītes, salātus, pīrāgus, varbūt
sagrieztus Aleksandra kūkas gabaliņus kopējiem draudzes
sadraudzības brīžiem? Telpas, draudzes ‘māja’ pildās
smaržām, kas dalītā mīlestībā pārtop par dziedinošām zālēm.
Arī tā mēs esam mācījušies no Kristus, kas mums klāj galdu,
jo zina, cik vajadzīgs mums šis kopējais žēlastībā dāvinātais
mielasts un arī tas, ko baudam pēc dievkalpojumiem. Vai varbūt
arī tādos brīžos slēpjās atbilde sērās nonākušajam? Kad
kristīgās mīlestības spēks top par pretspēku nāvei?
Apustulis
Jānis savās vēstulēs daudz rakstīja par Dieva mīlestību un
mūsējo. Vienā pantā viņš pat vēsta: “Mēs
zinām, ka esam no nāves pārgājuši dzīvībā, jo mēs mīlam
brāļus un māsas, kas nemīl, paliek nāvē.” (I Jņ.
3:14)
Mēs zinām. Tik pārliecināts šis apustulis, varbūt jo ir
redzējis kā tas notiek? Kad mīlot cits citus ‘nāve ir aprīta
uzvarā’? Viņš ir pārliecināts, ka mīlot cits citu mēs jau
šīs dzīves laikā atņemam nāvei tās milzīgo spēku mūs turēt
savā varā! Un Jāņa evanģēlijā lasām Kristus apsolījumu,
kas to apstiprina:“Patiesi,
patiesi, es jums saku: Kas tic, tam ir mūžība dzīvība. Es esmu
dzīvības maize.” (Jņ. 6:47-48).
Ne tam reiz būs, bet tam ir. Tas maina visu, vai nē? Mēs zinām,
ne jau uzreiz izgaisīs sēras, varbūt būs vēl cīņas ar nāves
bailēm, bet mums ir pretspēks tām, kad cits citam atgādinam Jēzus
vārdus: “Jūsu
sirdis lai neizbīstas! Ticiet Dievam un ticiet man!” (Jņ. 14:1)
Kristietības
pašos pirmajos gados kristieši bieži sanāca cits citu mājās uz
dievkalpojumiem. Mājas kārtībā atskanēja lūgšanas, dziesmas,
Dieva Vārdi. Varbūt, ka tika nolasīta kāda apustuļu vēstule,
varbūt ka dalījās pārrunās un mācībās. Sekoja mielasts, ko
ievadīja Svētais Vakarēdiens. To viņi darīja, Viņu
pieminēdami. Pie Viņa galda paēdināti, tie tālāk dalīja
saņemto svētību - kopā paēdot, cits citā ieklausoties, vai
vienkārši kādam paspiežot roku, vai savējo uz tā plecu
uzliekot. Un arī tā nāve top uzvarēta, jo atņemts tās spēks
atstāt cilvēku tukšu, bez cerības vai mīlestības, bez ticības,
kas dzīvu dara! Kā apustulis Jānis teica:
“Mēs zinām, ka esam pārgājuši no nāves dzīvībā, jo mēs
mīlam…”
Tik
bieži esam piedzīvojuši brīžus, kad pēc sēru mielastiem vai
draudzes sadraudzības brīžiem pamazām prom dodās draugi,
piederīgie, draudzes locekļi, gandrīz vai katrs iznesot kādu
tukšu paplāti. Vai esam paši manījuši, ka sirdis nav tukšas?
No tukšā kapa pirmajā Lieldienu rītā sievietas devās prom,
atbrīvotas no sērām, ar jaunu dzīves uzdevumu: “Steidzieties
un sakiet viņa mācekļiem, ka viņš ir augšāmcēlies no
mirušajiem …tad tās steigšus devās prom no kapa, baiļu un
liela prieka pārņemtas, tās skrēja pasludināt šo vēsti viņa
mācekļiem.” (Mt. 28:7a un 8)
Tukšā kapā palika smaržīgās svaidamās zāles.
Tukšā
kapā lai paliek tas, kas aizkavētu mūsu prieku pasludināt Kristus
augšāmcelšanās vēsti! Caur vissarežģītākiem laikiem un
cīņām, tuvumā un tālumā, turpināsim lūgt un Viņam un cits
citam kalpot mīlestības spēkā, jo kas nemīl, paliek nāvē.
Mēs paliekam Viņā, kam ir mūžīgās dzīvības vārdi un spēks!
No sirds novēlu jums katram, tuvumā un tālumā skaistus,
dziedinošus, priecīgus Kristus Augšāmcelšanās svētkus!
Māc.
+ Lauma