Gandrīz neiespējams stāsts

Kas būtu noticis, ja Jūda pēc savas nodevības nebūtu vis pakāries, bet gan pāris dienu vēlāk ezera krastā būtu sastapis Jēzu uz brokastīm?! Autors Albrehts Gralle skicē interesantu scenāriju, lai Bībeles notikumus izgaismotu no pavisam cita skatu punkta.

Brokastis nodevējam

Izdzirdējis par Jēzus nāves spriedumu, spīdzināšanu un nāvessodu, Jūda, nevarēdams izdarīt pašnāvību, klīda apkārt kā nopērts suns. Naktīs viņu reizēm dzirdēja kliedzam.
Viņš nevarēja un nevarēja rimties, pastāvīgi viņam vajadzēja kustēties. Pat tad, ja viņš uz pāris stundām iekrita miegā, viņa rokas un kājas raustījās, un izskatījās, ka viņš pat sapņos turpina savas nemierīgās gaitas un mēģina aizbēgt pats no sevis.
Pēc vairāku dienu un nakšu klīšanas viņš nonāca pie Ģenecaretes ezera. Lecošās saules gaismā viņš ieraudzīja zvejniekus laivā uz ezera, un rīta miglā kādu svešu vīru krastā stāvam, kurš māja zvejniekiem laivā un kaut ko viņiem uzsauca.
Jūda apstājās un pacēla roku, lai aizsegtu acis pret sauli. Vīri laivā likās pazīstami. Viņš gan nevarēja saskatīt viņu sejas, bet viņš atpazina Sīmani pēc viņa impulsīvajām kustībām.
Nu Sīmanis pat uzvilka virsdrēbes un metās ūdenī, lai peldētu uz krastu. Svešiniekam krastā vajadzēja būt ievērojamam cilvēkam, citādi Sīmanis taču nebūtu apvilcis nepraktisko pārvalku, lai peldētu krastā!
Jūda apstājās aiz kāda koka, kurš auga krastmalā un zvejniekiem dažkārt noderēja laivu piesiešanai. No turienes viņš uzmanīgi vēroja notiekošo.
Varbūt aiziet turp? Nē, labāk ne. Tie tur viņu atstumtu, un pat ja viņi to nedarītu, viņu acīs būtu naids, un starp viņiem viņš justos izstumts.
Kaut gan jāsaka, ka pārējie mācekļi visā traģisko notikumu virknē arī nenospēlēja nekādas dižās lomas. Kad viņš kareivju pavadībā ieradās Ģetzemanes dārzā, viņi nobijās un visi aizlaidās.
Protams, ir atšķirība starp aukstu, aprēķinātu nodevību un nepārdomātu rīcību izmisuma brīdī.
Bet tik auksti aprēķinoša viņa nodevība nemaz nebija. Jā, viņam bija vājība attiecībā uz naudu, un viņš vienmēr bija tas, kas pārējos ar vēsu prātu piezemēja, kad viņi pacēlās pārāk tālos garīgos augstumos. Ļoti agri jau viņš atskārta, ka ar Jēzu viss aizies nāvējoša konflikta virzienā. Arī Jēzus to zināja. Nu tātad...
Bet viņš nebija varējis iedomāties, ka Jēzus bez jebkādas pretestības pieļaus, ka viņu apcietina un aizved kā noziedznieku. Ar vienu vienīgu rokas kustību Jēzus taču varēja pavēlēt leģionam eņģeļu, lai aiztriec kareivjus kā uzmācīgus knauķus!
Jūda nebija rēķinājies ar to, ka Jēzus neaizstāvēsies, kad augstais priesteris viņu iztaujāja. Tieši viņš, kas ar pāris vārdiem prata aizbāzt muti katram pretiniekam, klusēja. Viņš taču būtu varējis pārliecināt augsto priesteri par to, ka viņš, Jēzus, ir Mesija! Tā vietā viņš ļāva, ka viņu kā kaujamu lopu aizved un pienaglo pie krusta.
Nē, to Jūda vis nebija gribējis! Viņš tiešām nerēķinājās ar īstu nāvi, ar ērkšķu vainagu, ar sitieniem, asinīm, sāpēm un mokām.
Aiz koka stāvēdams, Jūda vēroja, kā vīri uzvelk laivu krastā un tīkli gandrīz pārplīst lielā loma dēļ. Dīvaini, šis skats viņam likās tik pazīstams, it kā viņš to reiz jau būtu redzējis...
Pareizi, toreiz sākumā, kad meistars aicināja pirmos mācekļus, viņš arī... Bet... nē! Tas nevarēja būt! Šīs raksturīgās roku kustības, pievēršoties cilvēkiem... Tieši tāpat Jēzus...
Jā, viņš bija dzirdējis baumas, ka Jēzus atkal esot dzīvs, bet viņš par tām tikai rūgti pasmaidīja. Atkal tāda maldīga ideja, kuru izplatīja cilvēki, kas netiek galā ar realitāti un naivām acīm raugās pasaulē. Miris ir miris. Izņemot, ja pats Dievs viņu uzmodinātu, un...
Jūda ar nagiem ieķērās koka mizā. Dievs debesīs, tas tiešām ir VIŅŠ! Nekādu šaubu! Tik pazīstama aina... Sauja vīru ap rabīnu...
Re! Svešais un tomēr tik labi pazīstamais uz uguns izcepis zivis. Kā viņš sadala zivis un maizi... Tas gandrīz atgādina pēdējo kopīgo maltīti...
Un viņš brokasto ar vīriem. Tātad viņš nevar būt iedoma, nevar būt aizkavējies nakts spoks, kas spītē saullēktam. Tas tiešām ir VIŅŠ!
Neticami!...
Bet ja tas tiešām meistars pats, tad... jā, varbūt tad šī nodevība nemaz nebija tik... Nē! Nekādu atrunu! Aukstasinīgi viņš Jēzu bija nodevis un saņēmis naudu par to, kaut to vēlāk aiznesa atpakaļ. Nodevība ir un paliek nodevība!
Bet kas tad tas? Krastā stāvošais pagriežas šurp un māj ar roku! Jūda atskatās, bet aiz viņa neviena nav. Tātad Jēzus ieraudzījis viņu un mājis viņam?! Nu arī pārējie skatās šurp, it kā koks, aiz kura viņš stāv, būtu no stikla.
Vilcinoties viņš spēra soli un lēnām tuvojās stāvētājiem. Kad viņš bija pienācis tik tuvu, ka varēja saost cepto zivju smaržu, pārējie viņu varēja atpazīt, un viņš pamanīja, ka viņi sastingst. It kā viņš būtu mironis, kas iznācis no mirušo valstības. Tā viņš pats arī jutās. Pēdējās dienas bija vienas vienīgas mocības.
Viņš dzirdēja čukstus: „Zemisks nodevējs... lai te nerādās!” Bet Jēzus tikai paskatījās uz mācekļiem un sāka kaut ko rakstīt smiltīs – tāpat kā toreiz, kad pie viņa atvilka sievieti, kura bija pieķerta laulības pārkāpšanā. Un vīri saprata, atcerējās savu gļēvulību un aizgāja atpakaļ pie laivas. Laikam viņi sajuta, ka te tagad traucē.
Tad Jūda nolaistu skatu stāvēja Jēzus priekšā.
„Jūda, mans draugs,” viņš dzirdēja neatdarināmo balsi. „Tu tātad atnāci! Te tevi gaida brokastis!”
Klusums. Jūda pamāja ar galvu un turpināja raudzīties zemē. Neiespējami tagad pacelt acis un paskatīties meistaram acīs.
„Man... negribas ēst.”
„Vai tu savu rīcību nožēlo?”
„Es... nožēloju,” viņš izdvesa aizsmakušu balsi.
„Kur ir tie, kas tevi gribēja tiesāt?”
„Viņi... viņi aizgājuši.”
„Jā, viņi aizgājuši, un neredzamie akmeņi viņiem izkrituši no rokām. Šķiet, dzīvē daudzas lietas atkārtojas.”
Klusums.
„Jūda, paskaties manī!” viņš teica klusi un neatlaidīgi.
Pagāja brīdis, kamēr Jūda uzdrošinājās pacelt acis un paskatīties sejā cilvēkam, kuru bija nodevis. Šai sejā nebija ne pārmetuma, ne atriebības alku. Bet ilgi viņš šo skatu nevarēja izturēt.
„Es tevi netiesāju,” teica Jēzus. „Tava vaina ir piedota.”
„Piedota?” jautāja Jūda. „Vienkārši tāpat? Bez soda? Bez tā, ka es kaut ko varētu darīt lietas labā?”
„Tu jau kaut ko izdarīji, Jūda. Tu nožēloji, un tu neieredzi pats savu nodevību.”
„To taču katrs darītu!”
„Tas var būt, bet tas nemazina tavas nožēlas vērtību.”
Jūda neteica nekā. Viņam vajadzēja padomāt par šo pagriezienu. Tas nāca tik ātri un negaidīti!
„Un tu to tiešām tā arī domā ar... to piedošanu?”
„Jā, es domāju tā, kā saku. Ja saku jā, tad arī domāju jā.”
Jūda klusi iekunkstējās. Beidzot viņš izmocīja vārdus: „Nav piedošanas cilvēkam, kurš nodevis Mesiju! Tas taču ir tā, it kā es pašam Dievam būtu sitis sejā!”
„Visi grēki un zaimi cilvēkiem tiek piedoti – šajā un nākošajā pasaulē.”
„Jā, bet ne grēks pret Svēto Garu,” iebilda Jūda.
„Ja tu būtu grēkojis pret Svēto Garu, tad tu tagad nebūtu šeit un nenožēlotu savu rīcību un neilgotos pēc piedošanas.”
„Kungs, mana vaina ir tik liela, ka es tavu piedošanu nevaru pieņemt! Tas ir... tas man liekas tik lēti, tik bērnišķīgi! Man žēl...”
„Nē, man patiesi žēl,” nopietni sacīja Jēzus.
„Varbūt man vajag vairāk laika,” Jūda pagriežoties sacīja.
Aizejot viņš dzirdēja meistara balsi: „Pirms tu aizej, Jūda, atceries: nevis laiks dziedē brūces, bet tava paļaušanās uz manu piedošanu.”
Kad Jūda lēnām attālinājās gar krastu, Jēzus nomurmināja pie sevis: „Cik grūti tikt Dieva valstībā tādam, kas nespēj pieņemt dāvanu! Tad jau drīzāk kamielis izlīdīs caur adatas aci!”

Albrehts Gralle
Tulkojusi Lilija Tenhāgena

Foto Baiba Rēdmane

Rakstu vietas, uz kurām atsaucas stāsts: Jāņa ev. 21,1-14; Jāņa ev. 8,1-11; Marka 3,28-29; Mateja 19-24
Oriģināls:
Albrecht Gralle: Frühstück für Judas und andere fast unmögliche Geschichten.
© Oncken Verlag, Wuppertal und Kassel, 2000
Tulkojums publicēts ar autora un izdevniecības atļauju.
Veröffentlicht mit freundlicher Genehmigung des Autors und des Verlags.