Gandrīz neiespējams stāsts
Kas
būtu noticis, ja Jūda pēc savas nodevības nebūtu vis pakāries,
bet gan pāris dienu vēlāk ezera krastā būtu sastapis Jēzu uz
brokastīm?! Autors Albrehts Gralle skicē interesantu scenāriju,
lai Bībeles notikumus izgaismotu no pavisam cita skatu punkta.
Brokastis
nodevējam
Izdzirdējis
par Jēzus nāves spriedumu, spīdzināšanu un nāvessodu, Jūda,
nevarēdams izdarīt pašnāvību, klīda apkārt kā nopērts suns.
Naktīs viņu reizēm dzirdēja kliedzam.
Viņš
nevarēja un nevarēja rimties, pastāvīgi viņam vajadzēja
kustēties. Pat tad, ja viņš uz pāris stundām iekrita miegā,
viņa rokas un kājas raustījās, un izskatījās, ka viņš pat
sapņos turpina savas nemierīgās gaitas un mēģina aizbēgt pats
no sevis.
Pēc
vairāku dienu un nakšu klīšanas viņš nonāca pie Ģenecaretes
ezera. Lecošās saules gaismā viņš ieraudzīja zvejniekus laivā
uz ezera, un rīta miglā kādu svešu vīru krastā stāvam, kurš
māja zvejniekiem laivā un kaut ko viņiem uzsauca.
Jūda
apstājās un pacēla roku, lai aizsegtu acis pret sauli. Vīri laivā
likās pazīstami. Viņš gan nevarēja saskatīt viņu sejas, bet
viņš atpazina Sīmani pēc viņa impulsīvajām kustībām.
Nu
Sīmanis pat uzvilka virsdrēbes un metās ūdenī, lai peldētu uz
krastu. Svešiniekam krastā vajadzēja būt ievērojamam cilvēkam,
citādi Sīmanis taču nebūtu apvilcis nepraktisko pārvalku, lai
peldētu krastā!
Jūda
apstājās aiz kāda koka, kurš auga krastmalā un zvejniekiem
dažkārt noderēja laivu piesiešanai. No turienes viņš uzmanīgi
vēroja notiekošo.
Varbūt
aiziet turp? Nē, labāk ne. Tie tur viņu atstumtu, un pat ja viņi
to nedarītu, viņu acīs būtu naids, un starp viņiem viņš justos
izstumts.
Kaut
gan jāsaka, ka pārējie mācekļi visā traģisko notikumu virknē
arī nenospēlēja nekādas dižās lomas. Kad viņš kareivju
pavadībā ieradās Ģetzemanes dārzā, viņi nobijās un visi
aizlaidās.
Protams,
ir atšķirība starp aukstu, aprēķinātu nodevību un nepārdomātu
rīcību izmisuma brīdī.
Bet
tik auksti aprēķinoša viņa nodevība nemaz nebija. Jā, viņam
bija vājība attiecībā uz naudu, un viņš vienmēr bija tas, kas
pārējos ar vēsu prātu piezemēja, kad viņi pacēlās pārāk
tālos garīgos augstumos. Ļoti agri jau viņš atskārta, ka ar
Jēzu viss aizies nāvējoša konflikta virzienā. Arī Jēzus to
zināja. Nu tātad...
Bet
viņš nebija varējis iedomāties, ka Jēzus bez jebkādas
pretestības pieļaus, ka viņu apcietina un aizved kā noziedznieku.
Ar vienu vienīgu rokas kustību Jēzus taču varēja pavēlēt
leģionam eņģeļu, lai aiztriec kareivjus kā uzmācīgus knauķus!
Jūda
nebija rēķinājies ar to, ka Jēzus neaizstāvēsies, kad augstais
priesteris viņu iztaujāja. Tieši viņš, kas ar pāris vārdiem
prata aizbāzt muti katram pretiniekam, klusēja. Viņš taču būtu
varējis pārliecināt augsto priesteri par to, ka viņš, Jēzus, ir
Mesija! Tā vietā viņš ļāva, ka viņu kā kaujamu lopu aizved un
pienaglo pie krusta.
Nē,
to Jūda vis nebija gribējis! Viņš tiešām nerēķinājās ar
īstu nāvi, ar ērkšķu vainagu, ar sitieniem, asinīm, sāpēm un
mokām.
Aiz
koka stāvēdams, Jūda vēroja, kā vīri uzvelk laivu krastā un
tīkli gandrīz pārplīst lielā loma dēļ. Dīvaini, šis skats
viņam likās tik pazīstams, it kā viņš to reiz jau būtu
redzējis...
Pareizi,
toreiz sākumā, kad meistars aicināja pirmos mācekļus, viņš
arī... Bet... nē! Tas nevarēja būt! Šīs raksturīgās roku
kustības, pievēršoties cilvēkiem... Tieši tāpat Jēzus...
Jā,
viņš bija dzirdējis baumas, ka Jēzus atkal esot dzīvs, bet viņš
par tām tikai rūgti pasmaidīja. Atkal tāda maldīga ideja, kuru
izplatīja cilvēki, kas netiek galā ar realitāti un naivām acīm
raugās pasaulē. Miris ir miris. Izņemot, ja pats Dievs viņu
uzmodinātu, un...
Jūda
ar nagiem ieķērās koka mizā. Dievs debesīs, tas tiešām ir
VIŅŠ! Nekādu šaubu! Tik pazīstama aina... Sauja vīru ap
rabīnu...
Re!
Svešais un tomēr tik labi pazīstamais uz uguns izcepis zivis. Kā
viņš sadala zivis un maizi... Tas gandrīz atgādina pēdējo
kopīgo maltīti...
Un
viņš brokasto ar vīriem. Tātad viņš nevar būt iedoma, nevar
būt aizkavējies nakts spoks, kas spītē saullēktam. Tas tiešām
ir VIŅŠ!
Neticami!...
Bet
ja tas tiešām meistars pats, tad... jā, varbūt tad šī nodevība
nemaz nebija tik... Nē! Nekādu atrunu! Aukstasinīgi viņš Jēzu
bija nodevis un saņēmis naudu par to, kaut to vēlāk aiznesa
atpakaļ. Nodevība ir un paliek nodevība!
Bet
kas tad tas? Krastā stāvošais pagriežas šurp un māj ar roku!
Jūda atskatās, bet aiz viņa neviena nav. Tātad Jēzus ieraudzījis
viņu un mājis viņam?! Nu arī pārējie skatās šurp, it kā
koks, aiz kura viņš stāv, būtu no stikla.
Vilcinoties
viņš spēra soli un lēnām tuvojās stāvētājiem. Kad viņš
bija pienācis tik tuvu, ka varēja saost cepto zivju smaržu,
pārējie viņu varēja atpazīt, un viņš pamanīja, ka viņi
sastingst. It kā viņš būtu mironis, kas iznācis no mirušo
valstības. Tā viņš pats arī jutās. Pēdējās dienas bija
vienas vienīgas mocības.
Viņš
dzirdēja čukstus: „Zemisks nodevējs... lai te nerādās!”
Bet Jēzus tikai paskatījās uz mācekļiem un sāka kaut ko rakstīt
smiltīs – tāpat kā toreiz, kad pie viņa atvilka sievieti, kura
bija pieķerta laulības pārkāpšanā. Un vīri saprata, atcerējās
savu gļēvulību un aizgāja atpakaļ pie laivas. Laikam viņi
sajuta, ka te tagad traucē.
Tad
Jūda nolaistu skatu stāvēja Jēzus priekšā.
„Jūda,
mans draugs,”
viņš dzirdēja neatdarināmo balsi. „Tu tātad atnāci! Te tevi
gaida brokastis!”
Klusums.
Jūda pamāja ar galvu un turpināja raudzīties zemē. Neiespējami
tagad pacelt acis un paskatīties meistaram acīs.
„Man...
negribas ēst.”
„Vai
tu savu rīcību nožēlo?”
„Es...
nožēloju,”
viņš izdvesa aizsmakušu balsi.
„Kur
ir tie, kas tevi gribēja tiesāt?”
„Viņi...
viņi aizgājuši.”
„Jā,
viņi aizgājuši, un neredzamie akmeņi viņiem izkrituši no rokām.
Šķiet, dzīvē daudzas lietas atkārtojas.”
Klusums.
„Jūda,
paskaties manī!”
viņš teica klusi un neatlaidīgi.
Pagāja
brīdis, kamēr Jūda uzdrošinājās pacelt acis un paskatīties
sejā cilvēkam, kuru bija nodevis. Šai sejā nebija ne pārmetuma,
ne atriebības alku. Bet ilgi viņš šo skatu nevarēja izturēt.
„Es
tevi netiesāju,”
teica Jēzus. „Tava vaina ir piedota.”
„Piedota?”
jautāja Jūda. „Vienkārši tāpat? Bez soda? Bez tā, ka es kaut
ko varētu darīt lietas labā?”
„Tu
jau kaut ko izdarīji, Jūda. Tu nožēloji, un tu neieredzi pats
savu nodevību.”
„To
taču katrs darītu!”
„Tas
var būt, bet tas nemazina tavas nožēlas vērtību.”
Jūda
neteica nekā. Viņam vajadzēja padomāt par šo pagriezienu. Tas
nāca tik ātri un negaidīti!
„Un
tu to tiešām tā arī domā ar... to piedošanu?”
„Jā,
es domāju tā, kā saku. Ja saku jā, tad arī domāju jā.”
Jūda
klusi iekunkstējās. Beidzot viņš izmocīja vārdus: „Nav
piedošanas cilvēkam, kurš nodevis Mesiju! Tas taču ir tā, it kā
es pašam Dievam būtu sitis sejā!”
„Visi
grēki un zaimi cilvēkiem tiek piedoti – šajā un nākošajā
pasaulē.”
„Jā,
bet ne grēks pret Svēto Garu,”
iebilda Jūda.
„Ja
tu būtu grēkojis pret Svēto Garu, tad tu tagad nebūtu šeit un
nenožēlotu savu rīcību un neilgotos pēc piedošanas.”
„Kungs,
mana vaina ir tik liela, ka es tavu piedošanu nevaru pieņemt! Tas
ir... tas man liekas tik lēti, tik bērnišķīgi! Man žēl...”
„Nē,
man patiesi žēl,”
nopietni sacīja Jēzus.
„Varbūt
man vajag vairāk laika,”
Jūda pagriežoties sacīja.
Aizejot
viņš dzirdēja meistara balsi: „Pirms tu aizej, Jūda, atceries:
nevis laiks dziedē brūces, bet tava paļaušanās uz manu
piedošanu.”
Kad
Jūda lēnām attālinājās gar krastu, Jēzus nomurmināja pie
sevis: „Cik grūti tikt Dieva valstībā tādam, kas nespēj
pieņemt dāvanu! Tad jau drīzāk kamielis izlīdīs caur adatas
aci!”
Albrehts
Gralle
Tulkojusi Lilija Tenhāgena

Foto Baiba Rēdmane
Rakstu
vietas, uz kurām atsaucas stāsts: Jāņa ev. 21,1-14; Jāņa ev.
8,1-11; Marka 3,28-29; Mateja 19-24
Oriģināls:
Albrecht Gralle: Frühstück für Judas und andere fast
unmögliche Geschichten.
© Oncken Verlag, Wuppertal und
Kassel, 2000
Tulkojums
publicēts ar autora un izdevniecības atļauju.
Veröffentlicht
mit freundlicher Genehmigung des Autors und des Verlags.